Iepriekšējā saruna ar valcēnieti, jauno fotogrāfu Viesturu Ēķi “Ziemeļlatvijā” bija publicēta pirms vairāk nekā diviem gadiem. Šajā laikā viņa dzīvē ir notikušas vairākas būtiskas pārmaiņas un interesanti piedzīvojumi, tostarp arī radošajā jomā. Tāpēc uzdevu Viesturam dažus jautājumus, kuru atbildes varētu interesēt ne tikai viņa draugus un paziņas, bet arī daudzus citus “Ziemeļlatvijas” lasītājus.
– Kādas ir šī perioda būtiskākās izmaiņas tavā dzīvē?- Jāatzīst, ka tagad uz lietām un procesiem spēju paskatīties plašāk. Diezgan nopietni esmu pievērsies videofilmēšanai. Šīs lietas pašlaik man ir izvirzījušās priekšplānā. Gandrīz astoņus mēnešus nostrādāju uz kruīza kuģa “MV Discovery”. Par iespēju nokļūt šajā projektā uzzināju no manas paziņas vijciemietes Ineses Matukas. Viņa meklēja darbu un atrada iespēju mācīties kursos Rīgā, lai iegūtu visus nepieciešamos šim darbam vajadzīgos sertifikātus. Kopā ar Inesi mācījāmies apmēram trīs mēnešus. Viņa darbu uzsāka uz cita kuģa, bet man lielākoties tie bija ceļojumi ar britu pasažieriem apkārt Lielbritānijai, uz Norvēģiju un citām Rietumeiropas valstīm. Uz šī kuģa bijām daudznacionāla fotokomanda astoņu cilvēku sastāvā, kas veidoja foto un videomateriālus pasažieriem, kuri tos vēlas iegādāties atmiņai no ceļojuma. Sākotnēji tur strādāju kā fotogrāfs un darbojos gan ar fotografēšanu, gan materiāla apstrādi datorā. Fotografēju gan studijā, gan dažādās ekskursijās pasažieriem. Pēdējos divus mēnešus šīs lietas filmēju ar videokameru. – Tie taču ir būtiski atšķirīgi darbošanās veidi. Kā iespējams pārslēgties no statiska attēla radīšanas uz kustību?- Izrādās, ka var. Kruīza ilgums ir apmēram 10 dienas. Pa šo laiku ir jāsagatavo 50 minūšu ilgs video, kas uzskatāmi parāda, kur bijām un ko redzējām. Patiesībā tas ir labs bizness, es gan esmu tikai darba ņēmējs, tas ir, izpildītājs. Šajā laikā nonācu pie atziņas un pārliecības, ka vēlos veidot mākslas filmu.- Cik grūti vai viegli ir nodzīvot astoņus mēnešus uz kuģa?- Sākotnēji nepavisam negribējās doties mājās, jo visapkārt jauna vide, jauni cilvēki un neierasts darbs. Pēc trijiem mēnešiem jutu nepieciešamību sastapt draugus un ģimeni. Tad atkal viss periodiski mainījās, jo darba vide kļuva interesantāka, taču svārstības ar vēlmi nokļūt mājās atkārtojās. Pašlaik dzīvoju Valkā un daudz domāju, kā veidot turpmāko dzīvi. Visticamāk, ka februārī atkal došos iepriekšējā darbā uz kuģa. Man pašlaik izdzīvot daudz palīdz ģimene, jo īpaši tēvs. Nedaudz nopelnu arī pats, bildējot kāzas un citus pasākumus. Tas nav nozīmīgākais manā dzīvē, taču cenšos būt atsaucīgs. Man daudz ir palīdzējis brālis Mareks, kurš pašlaik strādā Valmieras televīzijā un nodarbojas ar filmētā materiāla montāžu. – Tu allaž esi bijis sevis un radošo procesu meklējumos, taču mākslas filma ir kaut kas grandiozāks, turklāt grūti īstenojams mērķis lielo resursu piesaistes dēļ.- Strādājot uz kuģa daudz domāju, ko varu darīt ar savu brīvo laiku, un nonācu pie atziņas, ka mans projekts ilgtermiņā varētu būt mākslas filmas uzņemšana. Pašlaik par to detalizētāk runāt ir pāragri. Esmu tikai šī ceļa pašā sākumā un apsveru, izzinu, kā veidojas radošā komanda, kā rakstāms scenārijs un kādi resursi nepieciešami mērķa sasniegšanai. Vispirms sagatavošu plāniņu un pēc tam nopietni tam ķeršos klāt. Man mājās fotostudijā joprojām ir divas telpas, kurās ik pa laikam darbojos. Viena no tām naktī pirms gada pēdējās nakts piedzīvoja krasus pārveidojumus. Īsti nevarēju aizmigt, tāpēc pāris stundu pirms pusnakts piecēlos un izlēmu sakārtot telpu, kurā diezgan lielā haosā atradās dažādi ar fotografēšanu saistīti palīglīdzekļi, kas izmantojami fotosesijām. Izlēmu, ka šī telpa turpmāk kalpos kino vajadzībām. Nevis vieta praktiskajām darbībām, bet domāšanai. Tā ir pilnīgi atbrīvota no visiem krāmiem, atliek vien izkrāsot baltu, lai radītu vidi domāšanai. Tas ir labs sākums šim jaunajam gadam. Kad izmesti visi krāmi, kļūst vieglāk un prāts ir skaidrāks. – Kā mainījies tavs skatījums uz mākslas fotogrāfiju?- Vienmēr esmu koncentrējies uz netradicionāliem eksponēšanas paņēmieniem. Esmu domājis, ar ko izceļas fotogrāfs citu kolēģu vidū. Ikvienam fotoaparātam ir noteikti tehnisko iespēju parametri. Ikdienā gandrīz visi amatieri lieto automātiskās programmas. Es lietoju kameras manuālās iespējas, lai panāktu iecerēto. Cenšos iziet no tradicionāli izveidotajiem iespēju rāmjiem, lai attēlu padarītu pēc iespējas interesantāku un manai iecerei atbilstošāku. To ko nevaru izdarīt ar kameru, cenšos kompensēt attēla pēcapstrādē datorā.- Tas nozīmē, ka iecere bildei sākotnēji veidojas galvā, nevis apstākļu sakritības rezultātā pēc fotoaparāta slēdža nospiešanas?- Jā. Ja man ir ļoti konkrēts plāns par attēla uzbūvi, tad cenšos to panākt bez datora palīdzības. Dažkārt, kad tas ir tikai sajūtu līmenī, kad spēlējos ar modeli un priekšmetiem, interesants ir pats process, tāpēc dators palīdz sasniegt vēlamo rezultātu.- Cik zinu, šomēnes tu Valkā un Valgā īstenosi kādu fotoprojektu. Ar ko tas īpašs?- Tas ir “Robežfoto bez robežām” no 10. līdz 12. janvārim. Detalizētākas ziņas par to draugiem.lv un manā facebook profilā. Vēlos sagādāt visas ērtības tiem, kuri ieradīsies Valkā no citām pilsētām. Piektdien pēcpusdienā savā dzīvoklī gaidu ierodamies visus interesentus. Tur iepazīsimies, iedzersim kādu alu un daudz runāsim par fotogrāfiju. Neraugoties uz to, cik ilgi ievilksies mūsu sarunas, nākamās dienas rītā visiem jādodas fotografēt gan Valkā, gan Valgā. Esmu sagatavojis dažādas tēmas, kuru ietvaros ikviens varēs izpausties savā redzējumā, taču nevienu nevēlos ierobežot viņa izpausmēs. Tas nav manā dabā. Vēlos, lai visi būtu maksimāli brīvi. Ikviens var ierasties ar tādu fotokameru, kas ir viņa rīcībā, tostarp ar tā saucamajām muļķu jeb ziepju kamerām un visiem citiem mūsdienu un pagājušā gadsimta brīnumiem un tradicionālajiem instrumentiem. Mēdz būt plenēri ar modelēm, vizāšistēm un tamlīdzīgi. Šoreiz tas nebūs nodrošināts, taču nevienam nav aizliegts tās ņemt līdzi. Nav nekādu ierobežojumu. Gluži otrādi, tas ir pat vēlams, jo noteikti būs interesanti tiem, kuri nav redzējuši fotogrāfa darbu ar palīgiem. Sestdien intensīvi fotografēsim, cik nu kurš vēlēsies, bet vakarā atkal tiksimies manā mājā, apkoposim bildes kopējā arhīvā un skatīsim tās uz liela ekrāna. Apspriedīsim, analizēsim un komentēsim. Tie, kuri būs izvēlējušies analogo jeb pagājušā gadsimta darba tehnoloģiju, savus darbus parādīt nevarēs, taču diskusijās iesaistīties noteikti varēs. Ikviens šajā saietā varēs jautri pavadīt laiku, iepazīt abas pierobežas pilsētas un gūt ļoti daudz pozitīvu emociju. Vēl nezinu, cik cilvēku spēšu uzņemt savā mājā, taču pagaidām šķiet, ka viss būs kārtībā.
