Akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži” strādājošais pensionārs iecirkņa meistars Vilis Krūmiņš jo īpaši mežinieku sabiedrībā ir labi pazīstams cilvēks. Valkā viņu ne reti var sastapt fotodarbnīcā, kur kopējama kārtējā bilžu kaudzīte. Mani pie viņa Saules “Pukšos” aizveda interese par dīvainām bedrēm. Stāstu par tām izdzirdēju pa radio kādā intervijā ar Latvijas apceļotāju Jāni Balodi no biedrības “Ceļavējš”, kurš cita starpā šīs bedres pieskaitīja pie interesantākajiem no beidzamajā laikā redzētajiem objektiem Latvijā. Kā ceļotājs sacīja, tās ir “Gaujas ielokā pretim Sedai”. Mani tas ieinteresēja un centos uzzināt, kur tā vieta atrodama. Meža lietu zinātājs Vasīlijs Kolačs man ieteica sazināties ar izcilu meža pazinēju Vili Krūmiņu.Viss ir tikai pieņēmumiApmēram pusotru kilometru no Gaujas meža ceļa malā, kas ved no bijušajām “Kaķu” mājām uz “Vecmājām” atrodas piecas bedres, kuru sienas izliktas ar akmeņiem. Bedru izvietojumā jaušama likumsakarība. To izmēri ir 4×2 metri. Īstas skaidrības par to izcelsmi nav. Valmieras novadpētnieks Ojārs Ozoliņš domā, ka tas varētu būt senais muitas punkts, kad galvenā transporta kustība notika pa upēm. Šī vieta varētu būt saskarsmes punkts starp Igauniju, Latviju un Krieviju, un tajā ievākti mesli jeb tā saucamās muitas nodevas. Vēlākā laika posmā tās varētu būt izmantotas citiem nolūkiem. Ir versija, ka tur tecināta darva. Ozoliņš pieļauj, ka bedru vecums ir tūkstoš gadu. V. Krūmiņa rīcībā ir 200 gadu veci meža plāni, bet tajos nekas par bedrēm nav uzrādīts. “Tie visi ir pieņēmumi, jo nekādi pētnieciskie darbi ar zinātniskām metodēm nav veikti. Ojāra Ozoliņa pētnieciskais novirziens ir pretošanās kustība. Šīs bedres kopā ar kara muzeja speciālistiem ir pārbaudītas ar metāla meklēšanas detektoru. Metāla priekšmetus tur neatrada. Tiesa, divās bedrēs metāla meklētājs sāka “runāt”. Mazākos akmeņus detalizētākai apskatei speciālisti paņēma līdzi, taču neko interesantu konstatēt neizdevās,” stāsta meža speciālists. Lai šo vietu labāk izpētītu, ir piesaistīti arī ekstrasensi, taču viņu domas un slēdzieni ir atšķirīgi. Nav viegli izšķirties, kuram ticēt, kuram nē. V. Krūmiņš nešaubās, ka nopietna pētniecība ar zinātniskām metodēm ļautu gūt ticamākus rezultātus, taču tam nepieciešami lieli līdzekļi, turklāt nav nekādas garantijas, ka iegūstami nopietni rezultāti.Interesantas lietas savā pagalmāMežinieks uzskata, ka šī vieta nav nemaz tik nezināma, jo par to ir bijušas publikācijas. Par to rakstīts bukletā par meža taku “Ko glabā mežs”, kur virsmežniecības ekoloģe Iveta Ence sagatavojusi informāciju par takā ietvertajiem objektiem. Jāpiebilst, ka fotogrāfiju autors ir V. Krūmiņš. Šogad Sandra Ikauniece ir uzrakstījusi un izdevusi grāmatu “Noklusētie stāsti” par visiem dabas retumiem. Paredzēts, ka tie būs arī digitālā formātā, tātad pieejami lielai sabiedrības daļai. Grāmatā saskaņā ar igauņu ieceri apkopoti visi interesantie objekti, sākot no Ainažiem, ietverot Limbažu, Valmieras, Valkas un Alūksnes bijušā rajona teritorijas.Uz visiem objektiem, tostarp arī uz bedrēm, ir norādes. V. Krūmiņš gan uzskata, ka tām ir arī negatīvā puse, jo ir cilvēki, kuri dažādas interesantas lietas vēlas redzēt savā pagalmā, nevis apskatei visai sabiedrībai.Droši vien ir dullsKā uzskata meža dzīves pazinējs, dzīvē viss notiek viļņveidīgi. Sākumā stāvi uz mazāka pakāpiena, pēc tam pamazām jāvirzās augšup. 1955. gadā V. Krūmiņš sāka strādāt par mežzini, 1961. gadā kļuva par galveno inženieri, bet pēc pieciem gadiem nokļuva galvenā mežziņa amatā, kuru tolaik sauca par direktora vietnieku. “Nu atkal esmu nonācis sākuma pakāpiena līmenī, taču priecājos, ka man piedāvāja šo darbu un varu to veikt,” smaida cienījamais vīrs. Viņš joprojām nodarbojas ar meža izzināšanu. Jautāts, kāpēc tāda blakus interese līdzās tiešajam darbam, meža speciālists atbild, ka droši vien ir dulls. V. Krūmiņš ir arī kolekcionārs. Viņš ir savācis gandrīz visu Latvijā izdoto literatūru par mežu. Pietrūkst vien dažu eksemplāru. Vēl kolekcionārs ir savācis visu meža mācību iestāžu žetonu paraugus. Pēdējā laikā viņš viscītīgāk darbojas viņsaulē aizgājušo meža darbinieku piemiņas saglabāšanā. Pajautāju, vai albumā savāktā informācija ir tikai par izcilniekiem vai visiem mežiniekiem. “Mani neviens nav iecēlis par soģi. Es nevaru spriest, kurš ir izcilnieks un kurš tāds nav. Man visi ir izcilnieki. Šajā albumā pat ne visi ir mežkopji. Tur ir arī pedagogi un citi speciālisti, kuri netieši ir saistīti ar mežu, piemēram, ornitologs Kārlis Vilks, kurš visu mūžu paralēli ārsta darbam veltīja putnu pētniecībai un Latvijā ieviesa putnu gredzenošanu. Uzskatu, ka viņa vieta ir šajā izdevumā,” nešaubās V. Krūmiņš. Katrā lapā ir aizgājēja fotoattēls ar dzīves datiem, kapa piemineklis, tā ģeogrāfiskās koordinātes, karte, kur atrodams kaps un shēma, kā to vietu atrast. Nu jau ar šo lietu nodarbojas vairāki pētnieki un ir radusies doma, ka to varēs izdot grāmatā. Neatraujama mežinieka dzīves sastāvdaļa ir fotogrāfija. Viņam skapī pilns plaukts ar albumiem, kuros lielākoties ir dabasskati. Pēdējā laikā gan vairāk bildējot bijušo mežinieku kapu pieminekļus. Sadzīves bilžu albumā par savu vērtīgāko fotogrāfiju V. Krūmiņš uzskata kopbildi ar sava kursa biedriem, kuri ir kļuvuši par Zelta čiekura īpašniekiem. Tik daudz izcilnieku nav bijis nekad nevienā kursā.Nevālē visu pēc kārtasV. Krūmiņa darbs ir novērtēts ar daudzām atzinībām. 2005. gadā viņš saņēma augstāko meža nozares balvu Zelta čiekuru “par mūža ieguldījumu”. Viņš atzīst, ka patiesi visu mūžu ir veltījis mežam, sākot ar studijām Mežsaimniecības fakultātē 1950. gadā līdz pat šodienai. “Ir atbildīgi un nozīmīgi darīt tā, lai mežs augtu tur, kur tam ir jāaug. Jāveic visi apmežošanas un apsaimniekošanas pasākumi. Tagad darba organizācija stipri atšķiras no tās, kāda bija padomju laikā,” atzīst mežinieks.Sabiedrībā valda uzskats, ka mežus pašlaik izcērt pārmēru un tas nodara lielu postu. V. Krūmiņš domā citādi. “Cilvēku domas ir atšķirīgas, un tas ir loģiski. Braucot pa ceļu vai vilciena vagonā, agrāk redzējām tikai pamatīgu mežu, taču tagad daudzviet redzamas kailcirtes. To, ka šajās cirtēs jau ir iestādīti jaunie kociņi, viņi neredz un vēl ilgi neieraudzīs. Pats galvenais, jāsaprot, ka meži Latvijā pieder diviem īpašniekiem – privātajiem un valstij, turklāt tā ir mazākā puse,” skaidro meža speciālists. Valsts mežos ciršanas apjomi ir stipri limitēti. Nav jau tā, ka var visu vālēt pēc kārtas. Koksnes pieaugums joprojām ir ar plus zīmi.Nav nekāds goda mežkopisPadomju laikā gar ceļiem un dzelzceļu bija tā saucamā aizsargjosla 200 metru platumā. Šajā joslā nenotika neviena kailcirte. Tagad ir citādi, tāpēc daudzi to uztver kā katastrofu. Ir arī tādi, kuriem vispār nepatīk meža izstrāde, nepatīk, ka būvē ceļus, jo tas samazinot vietu pastaigām un samazina ogošanas un sēņu vietas. Ir jau arī tā, ka ievērojamās platībās aizliegta saimnieciskā darbība ar dažādiem liegumiem un ierobežojumiem. “Mežistrāde ir tāda pati ražošana kā citās nozarēs. Mums ir sava sūtība un uzdevums. Nevaram pārtikt vien no mīlestības un dzīvot ar abstraktiem ideāliem. Patīk tas kādam vai nepatīk, bez materiālās pasaules neiztikt,” pārliecināts pieredzējušais mežinieks, kuram šogad paliks 81 gads. Viņa veselība esot atbilstoša gadiem. Meža vīrs piebilst, ka viņš nav nekāds goda mežkopis, kuram jāparakstās tikai par algas saņemšanu. Naudiņa ir jānopelna ar noteikto darba apjomu.V. Krūmiņš uzskata, ka pat krīzes laikā lēmums palielināt ciršanas apjomu par diviem miljoniem kubikmetru ir pareizs. Tas daudzus atturēja no došanās uz ārzemēm darba meklējumos. “Arī pirmās Latvijas neatkarības laikā mežs izglāba tautsaimniecību. Jaunsaimniekiem koksni deva bez maksas ēku būvniecībai. Nocirta mežu, un tā vietā veidoja tīrumu. Tas viss bija valsts attīstībai,” stāsta meža vēstures zinātājs. Viņš uzskata, ka mums no tā būs mācīties.
