Vakar lasot viena no mūsu latvietības simbola un īstena latgalieša Jāņa Streiča pārdomas par trauksmi, kas viņu nomāc, neviļus salīdzināju ar nesen Trikātā dzirdēto. Pamazām mēs zaudējam savu valsti.
Vecākā paaudze dodas aizsaulē, jaunatne aizbrauc pasaulē laimi vai vieglāku dzīvi meklēt, daudzi zemes un mežu hektāru īpašnieki arī meklējami ārzemēs, un tie nav Latvijas ļaudis. Tie daži, pēdējie mohikāņi, vēl cīnās un raujas melnos sviedros, kopjot savu tēvzemi, bet spēki iet mazumā, jo viņi ir iespiesti savā mazajā zemes pleķītī, bez iespējas spert soli tālāk.
Vēl jau dziesmas skan, vēl ir cilvēki, kas skatās šovu “Es mīlu tevi, Latvija!”. Tikai mazliet māc bažas, vai tas, kā visi šovi, nav tikai šovs.
Trikātieši iet vienu soli dziļāk. Viņu izveidotā grupa ar zīmīgu nosaukumu “Vairogi” aicina ieklausīties un domāt. Par to, no kurienes nākam, kas esam šodien, bet, pats svarīgākais, – kas būsim rīt.
Vai pēc gadiem 50 vai 100 vēl kāds izjutīs lepnumu par seno laiku valdnieku Tālivaldi? Vai vispār atcerēsies, ka bijusi tāda Tālava vai Beverīna? Varbūt tas būs vien grūti izrunājams vietvārds, un neviens nevarēs pateikt, kur tāds radies, un tāpēc vieglāk būs iedot kādu skanīgu un angļu mēlē lokāmu nosaukumu Distante vai Remote. Skan taču burvīgi Distantes novada Remotes pagastā sensenos laikos radās grupa “Shield”.
Bet, kamēr tas tā nav un kamēr šī mana fantāzija šķiet vairāk nekā muļķīga, tomēr ieklausīsimies viedu cilvēku teiktajā un centīsimies stiprināt savas latviskās saknes. Neļausim nokaltēt, bet, galvenais, – kādam brutāli ar cirvi aptēst mūsu dzimtas kokiem lapotnes.
