Jebkurā pļavā nevar ēst visu pēc kārtas. Nedēļas nogalē viesojāmies lauku mājās, kur saimniece vēlīgi mudināja manu bērnu ēst visu, kas vien izaudzis. Viss nākšot tikai par labu.
Jebkurā pļavā nevar ēst visu pēc kārtas
Nedēļas nogalē viesojāmies lauku mājās, kur saimniece vēlīgi mudināja manu bērnu ēst visu, kas vien izaudzis. Viss nākšot tikai par labu. Līdz pamanīja, ka mazais pilsētnieks salātiem izvēlējies arī uzpirkstītes lapas un uzkodai tūlīt kalpos gundega.
Gārsu neizvēlas
“Zaļumus nevajadzētu plūkt arī ceļmalās vai gar dzelzceļu. Iet pa pļavu un ēst visu pēc kārtas arī nevar,” piekodina feldšere Sarmīte Eidinta. Pār pļavu var būt minerālmēsli izsēti, var trāpīties indīgi, spēcīgi augi. Kaut kas tomēr jāzina arī. Viņa savas zināšanas pamazām papildina pie gados vecākām pagasta iedzīvotājām, kuras labprāt parunājoties.
“Nāk gaiļpiesītes, drīz būs kastaņu ziedi, īstais laiks pumpurus pakožļāt – priežu, egļu, bērzu. Drusku vēlāk būs zaķskābenes – var ēst gan baltos ziediņus, gan zaļās lapiņas,” viņa uzskaita. Kastaņu ziedi domāti ne ēšanai, bet gan apliešanai ar spirtu vai stiprāku šņabi. Uzlējumu ierīvējot, tas palīdzot pret sāpošiem kauliem, sastiepumiem.
Pati vēl neesot mēģinājusi virzas salātus, bet runā, ka tie esot labi, – turklāt nevis zaļumi, bet tieši sakneņi. Gārsu gan salātiem neizmantojot, lai arī tagad pavasarī ar to pieaudzis pilns dārzs. “Man tā liekas pretīga,” atzīstas feldšere.
Mostas vācējs
Sarunas laikā malkojam tēju. Man liekas, ka tajā noteikti ir arī kāda kripata piparmētras, bet nē. Sarmīte uzskaita: melleņu lapa, liepziediņš, raudenīte, avene, arī baltā nātre. To visu pirms apliešanas viņa ir izlasījusi no “zāļu kules” – izvēle notiekot pēc izjūtas un garastāvokļa. Protams, citādi, ja tēja vajadzīga ārstnieciskiem nolūkiem.
Saaukstēšanās gadījumā noderēs gaiļpiesīšu tēja – tūlīt, tūlīt īstais laiks būs garām, tāpat kā cerības paspēt savākt māllēpenes “klepus tējai”. Kad sāks ziedēt ābeles, jāsavāc ziedi – būs gan vispārspēcinoša, vitamīniem bagāta tēja, gan lielāki āboli. Ķiršus vai plūmes gan tā nevajagot apstrādāt.
Tējām feldšerīte pavasarī lasa arī vilkābeles ziedus, noder sarkanais pļavas āboliņš, bet ne baltais bastards.
No kafijas atsakās
Tējas Sarmīte dāvina arī saviem tuviniekiem, paziņām, kuri savukārt jau zina – kafiju viņai var nepiedāvāt.
“Kafija ir visīstākā atkarība. Kad strādāju “ķirurģijā”, “ātrajos”, kafiju vien dzēru. Līdz sākās sirdsklauves. Iedzer kafiju, lai būtu spars, ķeras pie smaga darba, un sirds uzdod. Iedomājos – priekš kam man to vajag?” Lai tiktu vaļā no šādas atkarības, Sarmītei bija nepieciešama nedēļa. Un liels gribasspēks. Asinsspiediens arī tagad esot zems – 110 uz 60, bet “vairs nedzenu uz augšu, jo ir cita attieksme”.
Kafija ir spēcīga, tā grauj garšas kārpiņas, veicina zobu aplikumu un dzeltenīga pigmenta veidošanos. Traumēto garšas kārpiņu dēļ kafijas dzērājiem zāļu tēja šķiet pliekana – siena garša un smarža bez niansēm, ko cenšas kompensēt ar cukuru. Tomēr garšu var atjaunot, tāpat kā spēju just smaržu nianses. Interesanta un neparasta esot kadiķogu tēja, ko izmanto organisma spēcināšanai.
***
uzziņai
Veikalā nopērkamā ārzemju kalanhoja nav ēdama un ne tik laba kā īstais “dakteris bez naža”, kam ir dzīslainākas lapas, un gar tām sarodas “bērniņi”. Tos var apēst vai izmantot kā lapas – “plaušu tējai”.
Tējai der gaiļbiksīšu ziediņi, ne kāti, ne lapas, ko var un vajag apēst svaigus. Esot garšīgi. Salātiem vislabākās ir lapas. Taču zupām tās neder – kļūst glumas.
Ja gatavo veselīgus salātus līdzņemšanai uz darbu, labāk izmantot hermētiski noslēdzamus, veselīgus, piemēram, “Tupperware”, traukus. Gaismas un gaisa ietekmē strauji zūd vitamīni un uzturvērtība.
