Ārzemnieki joprojām uzpērk zemi Latvijā – tūkstošiem hektāru, stāsta zinātāji. Mērķis esot nevis iegādāties īpašumu kā naudas uzkrājumu bankā, bet sākt saimniekot tūlīt. Pircēju vidū tiek minēti dāņi, zviedri, darījumu cilvēki no Luksemburgas. Gan jau ir arī citu tautību pārstāvji. Tā tie latvieši aiziet no laukiem, paši pārdod savu zemīti, bet pēc tam sūdzas, ka viņiem nekas te nepieder, “Ziemeļlatvijai” sašutis stāsta kāds lielzemnieks. Diezgan daudz darījumu par zemes pārdošanu notiekot Latgalē. Piemēram, Smiltenes pusē, kur cilvēki paši kopj savus laukus, ārzemniekiem iespraukties ir grūtāk. Tomēr arī mūsu pusē laukos ir tendence nākotnē veidoties neapdzīvotām “salām”. Kur sen atpakaļ atradās vācu baronu muižas, vēlāk – latviešu zemnieku iekopti lauki, tad – padomju kolhozi, mūsdienās savās piemājas saimniecībās vai dzīvokļos pārsvarā dzīvo vien pensionāri. Pa visu ciemu var atrast labi ja vienu govi. Jaunie laucinieki aiziet tur, kur var atrast algotu darbu. Nevar viņiem pārmest nevēlēšanos strādāt mazkvalificētu darbu cita saimnieka fermā vai laukā – retajās brīvajās darba vietās. Uzkurinot migrāciju pilsētu virzienā, publiski izskan ekonomistu un citu speciālistu aprēķini par lauku infrastruktūras uzturēšanas dārdzību un mudinājums pamest viensētas un pārcelties uz pilsētām. Taču daba tukšumu nemīl, un attīstība notiek pa spirāli. Ja senatnē latvieši vergoja vācu baronu labā, kas zina, kādas muižas Latvijas laukos parādīsies nākotnē.
