Beidzot Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, kas parakstīšanai iesniegta 1996. gadā. Deputāti atbalstīja arī hartā iekļauto punktu par tiesībām uz sociālo vienlīdzību un darba aizsardzību, taču neratificēja pantu par strādājošo tiesībām uz atalgojumu, kas nodrošinātu “pienācīgus dzīves apstākļus”. Ko tas nozīmē? Līdz ar hartas ratificēšanu valstī obligāti izpildāmi tādi noteikumi kā tiesības uz darbu, taisnīgiem darba apstākļiem un dažādām darba ņēmēja aizsardzības tiesībām. Politiķi uzskata, ka nekādā ziņā valsts nav gatava un tai nav ekonomisku iespēju izpildīt pantus par nabadzības samazināšanu un taisnīgu atalgojumu. Vulgāri izsakoties, strādāt mums ir ļauts, taču saņemt taisnīgu atalgojumu ne. Tiesībsargs nesen aicināja palielināt minimālo algu vismaz līdz 303 latiem. Ekonomisti apgalvo, ka tas nav iespējams, jo radīs negatīvu ietekmi uz valsts budžetu un konkurētspēju. Arī uzņēmēji uzsver, ka pie pašreizējās nodokļu sistēmas minimālās algas celšana viņus ātri vien izputinās. Tā sacīt, izkļūt no nabadzības loka mums nav izredžu. Kā lai raugās nākotnē ar optimistisku skatu, ja pēdējie aprēķini liecina, ka iztikas minimums cilvēkam Latvijā ir nedaudz mazāk par 150 latiem. Apmēram tikpat uz rokas saņem apmēram 40 procenti to strādājošo, kuri iztiek no minimālās algas. Ja ģimenē abi pieaugušie saņem minimālo algu, kā tas ne reti ir, tad grūti atļauties uzturēt kaut vienu bērnu, jo iztikas minimums uz galviņu nekādi nesanāk, nemaz nerunājot par to, ja ģimenē ir vairāki bērni. Cilvēka cienīga dzīve lielai daļai iedzīvotāju nespīd.
