Šis gads pasaules iedzīvotājiem sola daudzus pārbaudījumus, un reti kad cilvēce pieredzējusi tik visaptverošus stabilitātes apdraudējumus. Piemēram, varam runāt par politisko stabilitāti daudzās lielvalstīs. Lielbritānija gatavojas referendumam par palikšanu Eiropas Savienībā, un iznākumu neviens neņemas prognozēt. Domājošiem britiem gan vajadzētu saprast Francijas brīdinājumu, ka pēc Anglijas norobežošanās no kopējās Eiropas var tikt lauzti līgumi, kas līdz šim Albionu pasargāja no tiem migrantu tūkstošiem, kas aizvien turpina pulcēties Kalē ostas apkaimē, gaidot izdevību nokļūt Lamanša tunelī.
Grūti prognozēt arī Vācijas kancleres Merkelas politisko likteni, jo pēc neapdomīgās migrantu uzaicināšanas viņas reitingi kļuvuši pavisam zemi. Neko gaišu nesola arī situācija Francijā, kur aizvien vairāk dzirdamas labējo nacionālistu balsis. Savukārt ASV gaidāmas kārtējās prezidenta vēlēšanas, un priekšvēlēšanu cīniņos par tiesībām startēt no savas partijas, kas parasti notiek kā cīņa starp personībām, tagad pārāk spilgti izceļas bļaurīgi populisti, vispirms tas attiecas uz republikāni Trampu. Tajā vietā, lai Trampa konkurenti vienotos par viena kandidāta izvēli, aizvien turpina cīņu katrs par sevi. Kāds labs Amerikas tikumu pazinējs izteicies: “Vai bija vērts divi simti gadus izkopt demokrātijas tradīcijas, lai pieredzētu, kā demokrātiju savās interesēs iemanās izmantot politiskie avantūristi?” Šeit jāpiebilst, ka parasti ASV nākamā prezidenta kandidātus izvēlas bagātākie uzņēmēji, atvēlot vēlēšanu kampaņai nepieciešamo finansējumu. Trampam šāda labvēlība nav nepieciešama, jo viņš pats ir miljardieris. Pasaules cerība, ka īstajā vēlēšanu maratonā tomēr uzvarēs demokrātu pārstāve Hillarija Klintone. Šādas cerības varam saistīt ar to, ka ASV pašlaik ekonomiski atkopjas pēc krīzes, un nav nekāda pamata ekstrēmisma noskaņojumu pieaugumam. Arī starptautiskajā politikā Klintone ir prognozējama.
Toties neprognozējams ir Krievijas prezidents Putins, kura personiskais liktenis atkarīgs no viņa palikšanas amatā. Kad Jeļcins varu nodeva Putinam, viņš panāca džentlmeņa vienošanos, ka ne viņš, ne viņa komandas locekļi netiks pakļauti vajāšanām. Tagad Putins uz kaut ko līdzīgu nevar pat sapņot. Stiprinot vienpersonisko varu, Putins par galveno balstu izvēlējās tā sauktās spēka struktūras, pie viena veicinot dažādu savstarpējo konkurenci un neuzticību. Savulaik pat ģenerālprokuratūra tika sadalīta, atsevišķi nostiprinot izmeklēšanas komiteju. Un tā nu tagad ar greizu aci viens otru vēro – Ivanovs pret Šoigu, Šoigu pret Patruševu, Patruševs pret Bostrihinu, Bostrihins pret Čaiku, un visiem pa vidu vēl Medvedevs.
Par liktenīgu nastu Putinam kļuvis čečenu līderis Kadirovs, un pēc tam, kad čečeni nogalināja opozīcijas līderi Borisu Ņemcovu Kremļa pievārtē, Putins īsti nesaprot, kā rīkoties tālāk. Protams, Ņemcova slepkavība varēja notikt valstī valdošā politiskā klimata dēļ, tomēr tik izaicinoši tas nebija izdevīgi ne drošības dienestiem, ne pašam Putinam. Tagad nu Kadirovs veselu gadu pūlas panākt tikšanos ar Putinu, bet Kremlis izvairās pieļaut pat telefonsarunu. Kadirovs jūtas izmisis, pūlas pievērst sava labvēļa uzmanību ar skandaloziem izgājieniem internetā un preses slejās, bet Kremlis klusē. Tikmēr Groznijā tuvojas parlamenta pilnvaru beigas jau aprīlī, bet jaunas vēlēšanas nav izsludinātas. Interesanti, ko darīs Putins, ja Kadirovs vienkārši turpinās valdīt, jo viņam varu nodrošina personīgā armija. Kaut gan zinām, ka arī vēlēšanās par Kadirova nobalsotu vismaz 101 procents no vēlētājiem.
Tikmēr Maskavā gan prezidents nolēmis palaist ganībās līdzšinējo Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Čurovu, kurš bija pilnīgi diskreditējis gan savu amatu, gan demokrātisku vēlēšanu principus vispār. Zinātāji spriež, ka vietā stāsies līdzšinējā cilvēktiesību aizstāve Ella Panfilova, kura, kaut paklausīga, bet vismaz domājoša.
Krievijas oficiālie ziņu kanāli noklusēja vienu no baisākajiem teroraktiem Maskavā, kad pusjukusi uzbeku tautības auklīte nogrieza galvu četrgadīgai meitenītei, šajā ziņā sekojot džihādistu piemēram, kuri daudzkārt lepojušies ar galvu nociršanu “neticīgajiem”. Sieviete, lūk, gribējusi atriebties Putinam par Sīrijas musulmaņu bumbošanu. Tagad jau zināms, ka sievietei bijuši sakari ar līdzīgi domājošiem, tāpēc varam runāt kā par teroraktu. Mazāk tiek runāts par to, ka Maskavas musulmaņu kopiena mošejā vāc ziedojumus, lai palīdzētu nogalinātās meitenītes tuviniekiem. Jebkuras valsts vadītājs līdzīgā situācijā būtu nācis klajā ar attiecīgu paziņojumu, bet Putins klusē. Gluži kā viņš klusē pēc tam, kad Pečoras ogļu šahtā gāja bojā 36 ogļrači. Te jāpiebilst, ka metāna sprādzieni šahtā notika tāpēc, ka ogļrači pieraduši ignorēt brīdinošo aparātu mērījumus, jo darbu pārtraukuma gadījumā viņiem būtu jāpaliek bez iztikas līdzekļiem.
Pasaulē ik pa brīdim tiek debatēts par naftas ieguves ierobežojumiem. Paraudzīsimies uz skaitļiem. Krievija iegūst 14 procentus no pasaules naftas ieguves. Saūda Arābija turpina iegūt 13 procentus, turklāt tās nafta ir krietni lētāka. Trešā lielākā ieguve attiecināma uz ASV – 12,5 procenti no pasaules ieguves, un faktiski visu arī patērē pašu valstī, jo ASV gan nafta, gan gāze ir ķīmiskās rūpniecības izejviela. Irānā gan pašlaik iegūst tikai četrus procentus, bet gatava ieguvi vismaz dubultot īsā laikā. Kā redzam, Krievijai mazas cerības, ka naftas cenas drīzā laikā varētu pieaugt.
Eiropai tuvāko mēnešu laikā vislielākās nepatikšanas sagādās nepārtrauktā migrantu plūsma no Sīrijas, un uz šī rēķina šurp dodas arī kontrabandistu satracināti laimes meklētāju pūļi. Tiek prognozēts, ka turpmāk galvenā bēgļu straume pie mums nonāks tranzītā caur Krieviju. Vai esam tam gatavi?
