Nonākot nelaimē Strenču pusē, daudzi ir pārliecinājušies, cik labi, ka ir tāds cilvēks kā Jānis Nikels, kurš atsteigsies palīgā, ja Strenču ceļu bedrēs būs salauzta automašīna un pašu spēkiem to nav iespējams sataisīt.Jāņa vārdu pirmo reizi pamanīju 2009. gada vasarā Latvijas Automobiļu federācijas rīkotā folkreisa dalībnieku sarakstā. Pēc pirmajiem diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem startēt sacensībās, jo mašīna neatbilda tehniskajiem noteikumiem, vīrietis nepadevās. Šobrīd Jāni zina daudzi. Strencēnietis ir LAF folkreisa ziemas kausa izcīņas kopvērtējuma uzvarētājs. Arī Jāņa pārstāvētā “Folkreisa Fabrikas” komanda bija līdere.Lai noskaidrotu, kā Jāņa dzīvi izmainījusi visai nesenā viņa aizraušanās, devos uz “J.N. Auto” uzņēmumu Strenčos. Izrādās, tieši tur aizrit vīrieša un viņa ģimenes (draudzenes Edītes un abu dēla Adriana) ikdiena. Būdams mazs, interesējās par tehnikuJānis nāk no Trikātas, taču par savām mājām uzskata Strenčus. Viņš nevēlējās būt viens no tiem, kurš spiests pamest Latviju, lai dotos peļņā uz ārzemēm. “Ja ir galva uz pleciem, tad var dzīvot tepat,” saka strencēnietis. Tā pirms dažiem gadiem viņš pilsētā pārņēma servisu un nedaudz vēlāk izveidoja veikalu, kur strādā pats, draudzene un vēl divi speciālisti. Dzelži Jāni interesē kopš mazotnes. Gluži tāpat kā viņa dēls Adrians četru gadu vecumā ar interesi pēta tehniku, skrūvē un jauc, tā arī Jānis savā bērnībā. “Mašīnas un citi dzelži man patika jau skolas laikā, kad nemaz nedrīkstēju iegūt autovadītāja apliecību. Mājās biju vienīgais, kurš aizrautīgi kaut ko skrūvēja, jauca, būvēja. Visu esmu apguvis pašmācības ceļā, jo padomju laikā bija pieejamas labas grāmatas, kurās viss sīki un smalki aprakstīts. Tas ir mans sirdsdarbs, ne visi var sēdēt birojā smalkā uzvalkā un ne visiem tas vajadzīgs,” saka Jānis.Savu pirmo automašīnu viņš iegādājās 15 gadu vecumā. “Vēl joprojām spilgti atceros, ka tas bija 412. moskvičs. Atzīšos, vienu brīdi braukāju bez tiesībām un stils bija agresīvs, bet ilgi tā turpināt nevarēja. Sodi par ātruma pārkāpšanu nebija nekas neierasts,” atzīstas Jānis.Saslima ar autosportuAptuveni pirms diviem trīs gadiem strencēnietis uzzināja, ka Smiltenē, Tepera trasē, notiek amatiermači, kuros savas braukšanas prasmes var pilnveidot ikviens. Viņu tas ieinteresēja. “Tā bija mana pirmā trase, arī folkreisā es debitēju tieši Smiltenē. Sajūtas, kuras gūstu, atrodoties trasē, nevar aprakstīt. Tā ir kārtīga deva adrenalīna. Iemācīju braukt arī Edītei. Kad sākām draudzēties, viņa pie mašīnas stūres nebija sēdusies. Manis iespaidota, vairākas reizes viņa startēja dažādās amatieru līmeņa sacensībās. Edīte meistarības ziņā nebūt nav sliktāka par džekiem. Ziemā Rūjienā notika sacensības, kurās Edīte startēja no pēdējās vietas, taču pēc septiņiem apļiem vīriešu konkurencē bija pirmā,” lepojas Jānis.Autosporta aktivitātes labā nozīmē pamazām kļuva par slimību. 2009. gadā viņš iegādājās bijušā krosista Gunta Rupeika mašīnu, to pārbūvēja un uzsāka folkreisa gaitas. Jānis ātri progresēja, jo vasaras sezonas kopvērtējumā bija trešais. Tagad kontā vēl zelts ziemas sezonā.Jau pēc nepilna mēneša klāt folkreisa vasaras sezonas aktivitātes. Kas zina, iespējams, tieši šī sezona Jānim būs īpaša. Abiem ar draudzeni ir vienošanās, ja folkreisā Jānis izcīnīs trīs pirmās vietas, trīs otrās un tikpat daudz trešās, tad abi precēsies. “Visgrūtāk iegūt tieši otro vietu. Vai ne, sieviņ?” lūkojoties uz Edīti, smaidot saka Jānis.Vīrieša aizraušanās ir izmainījusi arī viņa draudzenes un dēla dzīves ritmu. Nav bijušas tādas sacensības, kurās līdzās nebūtu Edīte. “Ja pasaku, ka uz sacensībām nebraukšu, vajadzētu redzēt Jāņa sejas izteiksmi. Man var sāpēt vēders, galva vai jebkas cits, jābūt klāt un jāatbalsta. Reiz vienojāmies, ka uz folkreisu Kurzemē nebraukšu, jo Jānis ar komandas biedriem uz sacensībām devās jau iepriekšējā vakarā. Es paliku mājās. Jānis zvana un prasa, sieviņ, kāds pie jums laiks. Es tik atbildu, ka saulains, kaut patiesībā neizturēju un biju ceļā pie viņa. Tas Jānim bija liels pārsteigums,” atmiņās kavējas Edīte.Viņu priecē tas, ka, kopš Jānis startē sacensībās, izmainījusies viņa braukšanas kultūra uz ceļiem. “Trasē var iztrakoties, cik vien vēlas, tāpēc pa ielu Jānis brauc mierīgi. Protokolus sen vairs mājās nenes,” viņa piebilst.Kā viena liela ģimeneAgrāk Jānim par autosporta vidi bija pavisam cits priekšstats. “Daudz iedomīgu tipu. Tie, kuri uzvarējuši kādā no gonkām, staigā paceltiem pirkstiem, bet folkreisā viss ir citādi. Te visi sadraudzējušies, kaut arī trasē esam konkurenti. “Vide ir patīkama. Liels prieks, ka Mareks Dainis uzaicināja mani “Folkreisa Fabrikā”. Tagad ar Mareku un viņa brāli Rihardu esam ne vien komandas biedri, bet arī draugi,” stāsta folkreisa ziemas sezonas labākais braucējs.Lai komanda vasaras sezonā būtu labā sastāvā, šobrīd Jānis būvē sev un Rihardam Dainim jaunu folkreisa mašīnu, savukārt Marekam nepieciešami vien uzlabojumi. Neticami, bet viens no lielākajiem Jāņa palīgiem ir dēls. “Citi jau smej, ka Adrians piedzimis ar atslēgu komplektu rokās. Viņam tik pasaki – aizej noskrūvē to un to. Pēc mirklīša viņš atnāk un atnes noskrūvēto detaļu,” lepojas Adriana tētis.Ar 24 stundām diennaktī par mazJānis, Edīte un Adrians diendienā ir kopā, taču brīvā laika ģimenei tikpat kā nav. Darbs veikalā un servisā nereti ieilgst līdz naktij, bet brīvdienās jādodas uz sacensībām. “Diennaktī vajadzētu trīsdesmit stundu, lai visu paveiktu. Ja mēnesī ir viena brīvdiena, tas man ir daudz,” saka vīrietis. Viņa draudzene papildina: “Ja mēs visu nedēļas sākumā kārtīgi saplānojam, tad jau pagūstam ar mocīti izvizināties vai arī aizbraukt līdz Pērnavai uz baseinu. Tā mums ir tradīcija – visu dienu relaksēties baseinā. Diemžēl tas notiek reti.”Tomēr kārtīgs darbs vainagojas panākumiem, un kas zina, vai jau nākamajā reizē Jānis ar Edīti uz Pērnavu nedosies kā precēts pāris.
PAR JĀNI NIKELU
Mareks Dainis, Latvijas labākais dīdžejs 2010. gadā, Jāņa komandas biedrs“Jānis ir foršs cilvēks gan trasē, gan ārpus tās. Esam labi draugi un komandas biedri, kuri ir gatavi viens otram palīdzēt jebkurā laikā un jebkurā jautājumā. Uz Jāni vienmēr var paļauties, un ļoti viņu cienu gan kā tehnikas speciālistu, gan kā braucēju. No viņa daudz var mācīties, un mēs ar brāli viņam esam lielu pateicību parādā. Ja nebūtu viņa, diez vai mūsu abu autosportista gaitas būtu nonākušas tik tālu. Pēc mūsu skolotāja Jura Sirko došanās strādāt uz ārzemēm Jānis mūs pieņēma, un te nu mēs esam.”
