Vairāk nekā četras dienas pagājušas kopš traģēdijas Zolitūdē, lielveikalā “Maxima”. Šajā laikā lijušas asaras un sāpējusi sirds, jūtot līdzi nepazīstamu cilvēku nelaimei. Latvijas tauta ir saliedējusies, apliecinot, ka cilvēciskums un līdzjūtība nav tikai abstrakti jēdzieni. Tas ir mūsu spēks. Taču ir arī ļoti baiss vājums. Šajā gadījumā tā ir gan atbildīgo amatpersonu bezatbildība, kuras bija iesaistītas objekta projektēšanas un būvniecības procesā un kontrolē, gan “Maxima” vadības bezatbildība, peļņas interesēs ignorējot vairkkārt kaucošo signalizāciju un neslēdzot veikalu līdz patiesai, nevis formālai iemesla noskaidrošanai. Arī šie cilvēki ir daļa no mūsu valsts. Sasniedzot saprātīgu vecumu, apzināmies, ka šajā pasaulē, šajā ķermenī nedzīvosim mūžīgi. Taču nāve teorētiski ir likumsakarīgs un pieņemams dzīves noslēgums vien sirmā vecumā. Tāpēc tas, ka miera laikā Latvijā, Eiropas Savienības dalībvalstī, tās galvaspilsētā Rīgā, masveidā faktiski iznīcināti cilvēki un vairāki bērni kļuvuši bāreņi, nežēlīgi satriec. Un viņu vietā turklāt varēja būt ikviens cits. Man ir bail no tā, kas var notikt tālāk. Vairs nav ticības par to, ka sabiedriskās ēkas Latvijā ir drošas. Līdz šim personīgi es (kā izrādās, naivi) paļāvos uz to, ka atbildīgās amatpersonas ar savu parakstu godprātīgi apliecina to, ka sabiedriski būvobjekti ir projektēti un uzcelti tā, kā tam jābūt, un no tādiem materiāliem, kādi ir paredzēti projektā, nevis varbūt nelikumīgi samainītiem ar citiem, lētākiem, kaut gan šaubas bija. Izrādās, pamatoti. Gan Iepirkuma likums, kad pašvaldībām būvniecībā jāizvēlas lētākais, nevis kvalitatīvākais pretendenta piedāvājums, gan, kā tagad izrādais, formālais Būvniecības likums un Valsts būvinspekcijas likvidēšana aiz sevis mūsu valstī var būt atstājuši ne vienu tikšķošu bumbu ar laika degli.
