Viens no aizvadītā gada nogales sirsnīgākajiem momentiem manā žurnālistes darbā bija “Ziemeļlatvijas” redakcijas rīkotās akcijas “Kam es saku paldies!” iesūtīto vēstuļu apkopošana. Atklāti sakot, neticēju, ka akcija iegūs tik lielu laikraksta lasītāju atsaucību. Un kā par brīnumu, vēstules ar paldies redakcijas pastkastītē atrodam joprojām, kaut gan akcijas termiņš jau kādu laiku ir beidzies. Sev par lielu pārsteigumu secināju, ka mēs, latvieši, kā ierasts uzskatīt, neesam ne tikai lielākoties nīgri, skaudīgi un kašķīgi, bet arī cilvēki, kuri publiski prot un nekautrējas pateikt paldies. Lasot rokrakstā rakstītās sirsnīgās vēstules, sapratu, ka mūsos nav pazudis tas īpašais gēns, ko sauc par pateicību un sirsnību. Īpaši priecēja tas, ka paldies tika teikts ne tikai mediķiem, kuriem, jāatzīst, ikdienas darbs ir saistīts ar palīdzēšanu un cilvēciskas attieksmes sniegšanu, bet arī līdzcilvēkiem – kaimiņiem, radiem un draugiem. Savukārt tas liecina, ka neesam vienaldzīgi un salti pret tiem, kuriem klājas daudz grūtāk nekā pašiem. Nereti dzirdēti nostāsti, ka, dzīvojot daudzdzīvokļu namos, vienas kāpņu telpas kaimiņš nepazīst un nesveicina savus kaimiņus. Par laimi, akcijā iesūtītās vēstules pierāda pretējo un apliecina, ka reizēm ir gadījumi, ka ikdienā kaimiņš ir kļuvis par tuvāko cilvēku, kuram uzticēt bēdas un sirdssāpes. Savukārt tas, neskatoties uz to, ka pašam, iespējams, dzīvē neklājas gludi, steidz palīdzēt un mierināt. Tas liek ticēt, ka gadumijas mazais brīnums ir noticis, jo ceru, ka esam kļuvuši kādu mazumiņu labāki un sirsnīgāki.
Brīnums notika!
00:00
03.01.2014
110