Lasu un brīnos! Kā tā var kašķēties it kā vienas biedrības biedri? Nav jau vairs tādas vienprātības kā 1992. gadā, kad biedrība tika vispār dibināta. Mēs ar vīru (nelaiķi) bijām tās pirmie biedri, Lapiņkungam bija biedra karte ar pirmo numuru, man – ar otro, vīram – ar ceturto. Vēlāk biedrībā iestājās abi mūsu dēli, tagad ir arī mazdēls. Kad Laganovskas kundze piešķīra telpas Rīgas ielā 35, toreizējais biedrības vadītājs Uldis Vērzemnieks braukāja uz Valku (arī būdams Smiltenes cilvēks), “karoja” par telpu pārveidošanu, remontu, pieejamību. Viņš arī regulāri vienu reizi mēnesī piedalījās domes sēdēs.Biedrībā bija kā bišu spietā. Ļaudis nāca, gāja, saņēma sev vajadzīgos padomus, dažādus pakalpojumus. Notika regulāras kopsapulces. Ja pasākums bija Smiltenē vai pat Valmierā, vienmēr bija sarūpēts transports. Darbojās gan valde, gan revidenti, bija kases grāmata utt.Bet sevišķi pēdējos divos gados kaut kas galīgi nojuka – ne kopsapulces, ne jūtamas valdes sēdes, ne informācijas.2006. gadā jau izteicu domu, ka tāda “kopus cūka nebarosies”, jo centrs tā kā tā būs Smiltenē, un visi “labumi” tiks smilteniešiem. Un tā kā Valkas galā nekas vairs nenotiek un nekas arī nav gādāts par telpām, inventāru, biedrības krēslam ir jāpaliek Rīgas ielā 35.◆Mirdza Priedīte, I grupas invalīde kopš 2007. gada
