Trikātas pagasts daudzkārt atzinīgus vārdus ir izpelnījies par labu saimniekošanu, sakoptām sētām, uzpostu ciematu un attīstītu kultūras dzīvi.Varbūt tas tādēļ, ka pagastā jau kopš seniem laikiem augsti ir vērtēts arī garīgums un pagasta vēsture. Par to liecina staltā baznīcas celtne, kas ieslēpusies mācītājmuižas vecā parka kokos pie gleznainā Baznīcas ezera. Tagadējais pagasta luterāņu draudzes priekšnieks Jānis Repsons stāsta, ka par garīgumu cilvēki šeit iestājušies arī padomju gados. Viņš min nesen aizsaulē aizgājušo trikātieti Arnoldu Elperu, kurš bija aktīvs draudzes loceklis visus sociālisma gadus. “Toreiz ik pa laikam vajadzēja savākt noteiktu parakstu skaitu, lai tā laika varai neienāktu prātā baznīcu pārvērst par noliktavu, un Arnolds Elpers bija viens no iniciatoriem parakstu vākšanā,” saka J. Repsons. Svētdienas skolā apmeklētāju daudzVēlos uzzināt, vai baznīca un tai līdzās uzceltā vēsturiskā mācītājmāja arī šodien pilda savu funkciju – cilvēku pievēršanu garīgām lietām un Dievam, un saņemu apstiprinošu atbildi.“Pagastā darbojas svētdienas skola, bet dievkalpojumi notiek divreiz mēnesī. Tos noturam mācītājmuižas mājā, jo baznīcu ziemā grūti apkurināt. Tajā ejam vasarā,” stāsta J. Repsons. Trikātas luterāņu draudzē ir apmēram 40 cilvēku, bet aktīvi darbojas un draudzes dzīvi veido kādi 10 draudzes locekļi. “Kupli ir apmeklēta svētdienas skola. To vada Uģis Adata, un tajā mācās apmēram 30 jauniešu. Skolā netrūkst dažādu aktivitāšu, un es ceru, ka daļa no šiem jauniešiem vēlāk papildinās draudzes rindas. Mēs cenšamies panākt, lai tagadējie skolēni, arī aizejot plašajā pasaulē, neizmirstu savas saknes,” saka J. Repsons.Par mācītājiem baznīcā ir kalpojuši Gints Harmanis un Arnis Bušs, bet tagad dievkalpojumus vada mācītājs Raitis Jākobsons. “Raitis ir ļoti labs un korekts mācītājs, kurš kalpo ar lielu atbildības izjūtu. Mēs gan vēlētos, lai dievkalpojumi notiktu katru svētdienu, bet ne jau viss ir atkarīgs no mācītāja,” saka J. Repsons.Jānis draudzei savu enerģiju veltī jau vairākus gadus. Kādreiz viņš bija agronoms, bet tagad ir programmētājs un pēc pasūtījuma izstrādā datorprogrammas. Ceļu uz Dievu viņš veidojis vairāku gadu garumā. “Pievēršanos ticībai es nevaru fiksēt ar kādu noteiktu mēnesi vai datumu. Tikai gadu gaitā, piedzīvojot dažādas grūtības, esmu nokļuvis līdz kaut kādai izpratnei par Dievu,” skaidro draudzes priekšnieks.Svarīga ir kopības izjūtaJānis piekrīt, ka ticība Dievam cilvēka dzīvi dara bagātāku un attur no pakļaušanās kaitīgām atkarībām, arī no sodāmas rīcības. “Tas ir novērojams sabiedrībā. Cilvēki, kuri tic Dievam un apmeklē baznīcu, savā dzīvē pieturas pie kristīgās morāles un atturas no darbībām, kas būtu pretrunā ar tās principiem. Tie ir reti gadījumi, kad tomēr kristietim šādas problēmas rodas,” apliecina Jānis. Tas nenozīmē, ka ticīgie būtu pasargāti no lieliem pārbaudījumiem un grūtībām, bet ticība sniedz lielāku spēku to pārvarēšanai. “Ļoti svarīga ir arī kopības izjūta. Ja ticība ir tā lieta, kas vieno ģimeni, bet nevis šķir, tad ģimeni var saukt par stipru, un tas ir nozīmīgs spēks dzīves nedienu uzveikšanai,” uzskata J. Repsons. Pašlaik Trikātas draudzē no vienas ģimenes darbojas visi tās locekļi, bet vēl no dažām uz draudzes saietiem nāk puse. Laika gaitā draudze kļuvusi mazāka. “Visvairāk mūsu vidū cilvēku bija 90. gados. Tad visos pasākumos baznīca bija pilna ar apmeklētājiem. Vēlāk daļa atsijājās, turklāt daudzi aizbrauca peļņā uz ārzemēm,” stāsta Jānis.Pēc viņa domām, tagad vairāki agrākie baznīcā gājēji ir iegrimuši savās ikdienas saimnieciskajās darīšanās, lielu lomu spēlē arī ekonomiskās situācijas izraisītā nomāktība. Tādēļ mazāk kļuvis arī baznīcēnu. Rīkos diskusijuvakarusLai stiprinātu draudzē kopības izjūtu un būtu iespēja biežāk pulcēties kopā, Jānis ir iecerējis rīkot diskusiju vakarus pēc Alfa kursu programmas lekciju materiāliem. “Sākot ar 21. martu, mēs pulcēsimies reizi nedēļā, kopīgi pavakariņosim un divas stundas pārrunāsim programmā skartās diskusiju tēmas. Uz sarunu aicināsim arī tos, kas nav draudzē, bet kuri vēlas vairāk uzzināt par baznīcu, uzklausīti tiks dažādi viedokļi,” informē draudzes priekšnieks. Jānis piebilst, ka tās būs pilnīgi brīvas pārrunas bez sacītā dokumentācijas. Pēc tam katrs sarunu dalībnieks mājās varēs izdarīt savus secinājumus un izlemt, ko grib vai nevēlas savā dzīvē mainīt. Šādos vakaros cilvēki varbūt arī sapratīs, ka no nomāktības nevar izkļūt, ieraujoties sevī, bet palīdzēt var Dievs.Draudze ir uzņēmusies šefību par mācītājmuižas parka sakopšanu. Jānis ir iecerējis vasarā pārveidot apkārtni tā, lai baznīcai varētu ērtāk piebraukt un atstāt automašīnas stāvvietā, no kurienes ātri var nokļūt gan pie baznīcas, gan ezera. Ir nodoms turpināt ezera krastmalas labiekārtošanu, padarot to par patīkamu atpūtas vietu. Jau tagad vasarā itin bieži pie baznīcas apskatīt ēku un apkārtni ik pa laikam piebrauc ekskursanti. Viņu interesi par mācītājmuižu ar iecerētajiem darbiem varētu palielināt. Sarežģītāka ir pašas baznīcas uzturēšana, jo ēka ir liela. “Draudzei būtu vienkāršāk uzcelt nelielu mājiņu un tur satikties. Taču baznīca ir mūsu vēsturiskais mantojums ar savu auru, tādēļ arī vairāk vai mazāk sekmīgi to cenšamies uzturēt. Ar draudzes garīgo dzīvi diezin vai tik liela baznīca būtu saistāma. Mēs tajā pulcējamies labi ja desmit reizes gadā un arī tikai vasarās. Dievnams jācenšas saglabāt kā mūsu kultūrvēsturiskais mantojums, jo baznīca pēc būtības nav mūra ēka, to veido cilvēki,” apliecina J. Repsons. Draudze dievnamu izmanto arī citiem pasākumiem. Pērn, piemēram, tajā bija atvērta senu fotogrāfiju izstāde. Cer, ka jaunajiem augļi būs labākiIr dzirdēts teiciens, ka slikti klāsies tajā ciemā, kurā nav baznīcas. Latvijā daudzi pagasti un pilsētas var lepoties ar dievnamiem, tomēr mums neklājas tik labi, kā vēlētos. “Pēc manām domām, cilvēki ir sadalījušies divos galēji pretējos polos. Viena daļa ikdienas steigā un savos darījumos garīgās vērtības ir aizmirsusi, varbūt vispār neko nezina par tām, savukārt citi tām veltī visu savu laiku. Viņu ir mazāk, bet pirmie neredz, ka patiesībā skrien pa vāveres riteni. Dievs ir teicis – koku būs pazīt pēc augļiem, un tas attiecināms arī uz mūsu dzīvi. Kādus augļus esam ieguvuši, tādus baudām,” saka Jānis.Lai garīguma un arī labāku augļu būtu vairāk, draudzes priekšnieks lielākās ieceres saista ar jauno paaudzi. “Tā patiešām ir mana lielākā nākotnes cerība, lai tie jaunieši, kuri tagad ir 15 līdz 20 gadus veci, vēlāk kļūtu par draudzes locekļiem. Visi pārējie jautājumi tiks atrisināti automātiski,” apliecina J. Repsons.
