Pagājušajā nedēļā saņēmu elektronisko vēstuli no Blomes pagasta bibliotēkas vadītājas Intas Mežules, kura stāstīja par projektu “Tautas grāmatu plaukts” un ikviena iedzīvotāja līdzdalību tajā. Atzīšos, ka iepriekš nebiju dzirdējusi par šo projektu, bet painteresējoties vairāk, sapratu – tas ir kaut kas unikāls un atbalstāms. Ideja par “Tautas grāmatu plauktu” ir unikāla tamdēļ, ka cilvēki tiek aicināti katrs dāvināt Latvijas Nacionālajai bibliotēkai savu mīļāko grāmatu, titullapā ierakstot vēstījumu, iespējams, tas ir stāsts no ikdienas, par sajūtām, nejaušībām, uzskatiem, notikumiem. Visas cilvēku dāvinātās grāmatas būs viens no galvenajiem bibliotēkas akcentiem – glabāsies stikla ātrijā, kas slejas vairāku stāvu augstumā. Vēl vairāk aizkustina fakts, ka tā būs liecība par mums nākamajām paaudzēm, kaut kas dziļi personisks un patiess. Mūsdienās, kad informācijas tehnoloģijas liek skriet daudz ātrāk pa dzīves ceļu un nereti padara bezpersoniskus, šī ir iespēja nomest maskas un atklāt sevi tādu, kādi esam iekšēji. Tomēr izrādās, ka reģionos aktivitāte patlaban ir maza. Bibliotekāri pieļauj divus iemeslus – žēl atdot savu mīļāko grāmatu, kā arī nevēlēšanās, kautrīgums un bailes no tā, ka vēstījums nevar būt anonīms. Mana pārliecība, ka īstais iemesls ir bailes no atklātības, būt patiesam, pilnīgam, jo ērtāk ir tā, kā ir – nenoņemot paša un sabiedrības uzliktās maskas. “Tautas grāmatu plauktam” dāvināšu grāmatu “Maksimāli dzīvs”, to novēlu arī jums – būt ne vien gudriem, bagātiem, veseliem, bet arī maksimāli dzīviem.
