Ir 1949. gada 25. marts. Zemi sedza balts sniegs. Saulīte uzleca spoža. Darbarūķi steidzās katrs savā darbā.
Ir 1949. gada 25. marts. Zemi sedza balts sniegs. Saulīte uzleca spoža. Darbarūķi steidzās katrs savā darbā.
Te pēkšņi sētā iebrauca mašīna ar čekas vīriem, ielenca māju un saimniekiem pavēlēja kāpt mašīnās, jo esot jāpārceļas dzīvot uz citiem rajoniem, bet nesacīja, kur. Visa iedzīve palika mājās, govis kūtī māva, nebarotas un neslauktas. Ieejot stallī atvadīties no zirgiem, arī zirdziņi bubināja atvadām. Sunītis palika pie sētas gaudojot.
Ielādēja mūs lopu vagonos bez logiem un tualetēm. Tā braucām divas nedēļas. Stacijās, kur apstājās vilciens, redzējām vienā pusē ešelonu ar igauņiem, otrā – ukraiņus. Citās stacijās bija moldāvi. Visi devāmies nezināmās tālēs.
Tad mūsu ešelonu izlādēja pagaidu vecās barakās Tomskas apgabalā Asinā. Šīs barakas bija celtas tieši izsūtītajiem, jo Krievijā cilvēku pārsūtīšana notika jau no 1937. gada. No centra rajoniem izsūtīja latviešus, krievus un citas tautības, kuri bija jau iedzīvojušies.
Šajās barakās ilgāk par divām nedēļām nepalikām. Brauca kolhoza priekšsēdētāji ar zirgiem un buļļiem, aizveda mūs uz kolhoziem, kur sākās mūsu neizsakāmā dzīve Sibīrijas taigā salā, aukstumā, dziļos sniegos un pusbadā.
Visu dzīvi nav iespējams aprakstīt, līdz pienāca diena, kad uzlēca brīvības saule un mūs atbrīvoja no Sibīrijas jūga un varējām atgriezties mīļajā dzimtenē. Daudzi palika svešā zemē dusēt, jo tiem nebija lemts redzēt dzimtenes sauli.
Lai viņiem salda dusa!
