Valcēnietis Māris Koops, kurš jau ilgstoši darbojas apdrošināšanas biznesā, taču vairāk pazīstams kā šahists, sporta pasākumu informators un tiesnesis, nupat iekļuvis šaha veterānu kārtā. Tas nozīmē, ka šajā saulē nodzīvots pusgadsimts.
Diemžēl nu ir tāds laiks, kad vairs nevar atļauties spēlēt valsts līmeņa mačos, jo tie notiek Rīgā un orientēti lielākoties rīdziniekiem. “Tie parasti notiek vakaros, un tas nozīmē, ka jārēķinās ar uzturēšanās un ceļa izdevumiem, turklāt nevar pildīt tiešos darba pienākumus. Nav vairs tie labie laiki, kad uz sacensībām komandēja. Tagad visas šīs lietas reāli nav apvienojamas,” skaidro Māris.Nepieciešama laba skolaJautāts, vai labam šahistam vairāk nepieciešamas pamatīgas teorētiskās zināšanas vai ass un pragmatisks prāts, Māris atbild, ka vispirms apakšā nepieciešama laba skola. Lai gan viņš ir beidzis augstskolu Maskavā, tomēr nozīmīgākā esot spēlēšana bērnības un skolas gados, kad ir laiks trenēties un gatavoties, kad ir kāds, kurš var pamācīt. Tāds laiks M. Koopam jaunībā bija, esot Latvijas PSR izlases sastāvā, gatavojoties treniņnometnēs, klausoties lekcijas un praktiski darbojoties. Cik nu kurš tolaik spēja paņemt, no tā bija atkarīga viņa izaugsme un turpmākās iespējas. “Ir jātrenē smadzenes, jāspēlē un jārisina uzdevumi. Bez uzdevumu risināšanas nekas nenotiek,” lakoniski komentē Māris.Mūsdienu šahs ļoti atšķiras no tā, kuru spēlēja pirms pārdesmit gadiem. Gluži tāpat kā visa mūsu dzīve, arī šahs ir kļuvis daudz ātrāks. Tagad praktiski ir tikai ātrais šahs – katrai partijai piecas, piecpadsmit vai divdesmit minūtes. Augstākais – pusstunda. Agrāk bija vai nu ātrais šahs – piecas minūtes, vai arī akadēmiskais, kur katrs savus gājienus varēja funktierēt divas stundas.Spēlējot piecas minūtes, nav daudz laika rēķināšanai. Jāpaļaujas uz zemapziņā strādājošām shēmām, kas vairāk vai mazāk iepriekš apgūtas. Jautāts, vai apkārtnē viņš ir viens no labākajiem ātrspēles speciālistiem, Māris atbild, ka tā varētu būt. “Varu sacīt, ka ar mani Vidzemē, līdz pat Siguldai, rēķinās. Protams, ir arī citi labi spēlētāji,” stāsta šahists. Viņš piebilst, ka arī Tartu ir spēcīgs šaha centrs, kur saglabātas un turpinās vecās tradīcijas. Diemžēl spēcīgākie spēlētāji no Valgas ir paklīduši kur nu kurais, gluži tāpat kā no Valkas – kurš Jelgavā, kurš Rīgā un citviet.Starp klientu un sabiedrībuSportā aktīvi ir iesaistīta visa Koopu ģimene. Māra sieva Ineta parasti visās lielākajās sacensībās ir galvenā sekretāre. Dēls Roberts florbola sacensībās ģimnāzijas hallē vienmēr redzams kā tablo tiesnesis. Daudzās sacensībās viņš sagatavo elektroniskās rezultātu tabulas un tamlīdzīgi. Dažkārt datorlietās jaunietis palīdz arī vecākajam brālim Jānim, kurš dzīvo Rīgā un pašlaik atrodas sava ceļa meklējumos, taču, ja paaicina, viņš atbrauc uz Valku piedalīties sporta pasākumos.Māris ar sievu Inetu ir apdrošināšanas kompānijas “Balta” speciālisti, kurus agrāk sauca par aģentiem. Viņi ir it kā starpnieki starp klientu un kompāniju un palīdz klientam atrast izdevīgākos un loģiskākos risinājumus. “Cilvēki daudzas lietas īsti neizprot un ir maz informēti par iespējām, par specifisku jautājumu risināšanu. Tāpēc esam mēs,” pasmaida Māris.Taujāts, vai klientu skaits ir krasi samazinājies, apdrošināšanas speciālists atbild apstiprinoši, taču tie, kuri to var atļauties, joprojām apdrošina savus īpašumus. Cenas, protams, ir kritušās, jo īpaši KASKO autotransporta apdrošināšanas tirgū. Konkurenci starp apdrošinātājiem saasina arī interneta veikali. Protams, uz īpašumiem tas neattiecas, jo neklātienē tos nevar novērtēt.Ja pirms dažiem gadiem “Baltā” Valkā strādāja 43 darbinieki, tagad palikuši tikai seši.Ar suņiem ir jāaprunājasLūgts pastāstīt, kādi ir ģimenes vaļasprieki, kurš vairāk rūpējas par ģimenes pavardu, Māris pasmaida un atbild, ka ēdiena gatavošana nav viņa stiprā puse un tur galvenais vārds pieder Inetai. “Es arī kaut ko varu pagatavot, taču tas lielākoties ir vīrieša komplekts – uzcept olu, uzvārīt sardeles vai cīsiņus un tamlīdzīgi. Toties pastiprinātu interesi par šo nodarbi izrāda Roberts. Viņš ir gana patstāvīgs, un puisim tas labi padodas,” uzskata tēvs.Ģimenē ir arī divi suņi – Barons un Negra. Māris piebilst, ka viņiem neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Tos redzot katru dienu, jo abi mīluļi ir jāpabaro, ar viņiem vajag parunāties. Abi izstāsta, kas nu kuram uz sirds. Barons pazīst mūs ļoti labi. Gudrs suns. Arī par vilceni Negru varu teikt to pašu. Divatā abiem nav tik skumīgi un viņi labi sadzīvo. Ziemā Mārim ar suņiem sazināties neizdodas tik daudz kā vasarā, kad var iziet garākās pastaigās. Barons agrāk piedalījās daudzās izstādes, taču radās veselības problēmas un pagājušajā sezonā izstādēs nepiedalījās. Suņi ir bezgala jauki, taču tie prasa daudz laika.Sporto arī ģimenēViens no kopējiem ģimenes vaļaspriekiem trīs vai četrus gadus ir kopējie sporta pasākumi pa Inetas radu līniju. Centrs ir Smiltenē. Lai gan cits no cita dzīvo diezgan tālu pa visu Latviju, taču cenšas satikties, lai rīkotu riteņbraukšanas sacensības un padauzītos pa kādu kalnu ziemā. Pēdējais vasaras pasākums notika Ērģemes pusē. Nav jau viegli atrast piemērotu braucamvietu, lai sportotāji netraucētu mašīnām un mašīnas viņiem. Vēl vajag vietu, kur visiem ērti apmesties, novietot mašīnas, pārģērbties un uzvārīt lielu katlu ar tradicionālo zupu. Ir noticis vasaras saiets arī tagadējā Siguldas novada Morē. Pirms pāris gadiem ir bijis arī ziemas pasākums Reiņa trasē. Pašlaik visiem līdzekļi ir diezgan ierobežoti. Šogad bija plānots tikties Smiltenē pirmajos Ziemassvētkos, taču lielā puteņa dēļ pasākumā piedalījās tikai vietējie. Valcēnieši neriskēja.Māris Valkā dzīvo tieši pusgadsimtu, atskaitot četrus gadus, kad studēja. Lūgts raksturot savu pilsētu, viņš vispirms min šo ziemu, jo pilsēta ir kļuvusi neierasti tīra. “Brīnos ne tikai par Rīgas un Valmieras ielām, kas ir grūti izbraucamas, bet arī par kaimiņu Valgu. Agrāk bija otrādi. Saprotu, ka mūžīgi tā nebūs, jo visu laiku naudas tam nebūs. Gan jau ir arī kādas neizdarības, taču par šo faktu priecājos,” stāsta Māris.Viņš labi atceras, kāda pilsēta izskatījās pirms nepilna pusgadsimta. Bija liecinieks visu jauno ēku būvniecībai. Tiesa, tolaik pilsētā bija daudz vairāk iedzīvotāju, tostarp arī padomju armijas daļa, kur viss notika lielā slepenībā. Lai arī kā pa viļņiem, tomēr izmaiņas notikušas ievērojamas, un tas ir uz labu.
