Kaut neesmu ne simts gadu nodzīvojis, bet naudas maiņas būšu pieredzējis gandrīz desmit reižu.Pirmskara latus atminos labi, kaut pašam ar šo naudiņu darboties nesanāca. Atceros, kā visi ar lielu mīlestību pieminēja sudraba pieclatniekus. Ļaudis dažkārt pieminēja arī vērtīgās tautumeitas viltojumus, šī iemesla dēļ visos veikalos vai pasta nodaļās monētu šķindināšanai uz letes stāvēja porcelāna (vai fajansa) diski ar seklu iedobi – ikviens veikalnieks viltojumus varēja viegli atmaskot pēc skaņas.Atceros arī pirmos padomju rubļus. Latus pārtrauca ņemt pretī pēkšņi, un tēvs par notikušo uzzināja no rīta, kad uz pienotavu aizveda kārtējo slaukumu. Palika neizlietoti daži papīrnaudas gabali un sauja ar monētām. Pēckara gados sudraba divlatnieki lieti noderēja, kad vidusskolu abiturienti pasūtīja sev žetonus.Vācu okupācijas gados nāca atkal cita nauda. Publikācijās nepareizi tiek minētas reihsmarkas, faktiski Baltijas valstīs un Polijā, respektīvi, Ostlandē, apgrozībā laida speciālas ostmarkas. Iespējams, Rīgā varēja lietot arī reihsmarkas, kuras ieveda vācu virsnieki un ierēdņi, bet laukos neko tādu neatceros. Vienīgi 1944. gada vasarā un rudenī, kad žandarmi zemniekiem rekvizēja “liekās” govis, par it kā samaksu tika izsniegtas reihsmarkas, un tās varēja noderēt tikai tiem, kuri devās trimdā. Tagad man žēl, ka tolaik nesapratu visādu nederīgu naudiņu kolekciju vērtību, jo pēc pamesto lielsaimniecību izvandīšanas marodieri pilnas ceļmalas bija piebārstījuši ar cara laiku asignācijām. Tiku atradis arī tā saucamās kerenkas – Kerenska pagaidu valdības drukātos palagus, kur vajadzīgo summu varēja noplēst līdzīgi pastmarkām.Ostmarkas bija lēti papīrīši. Arī 50 feniņu vērtība bija papīra ekvivalentā. Feniņi bija viegli, gatavoti no alumīnija. Padomju rubļu paralēla lietošana aktuāla kļuva 1943. gada sākumā, kad pēc “frontes līnijas iztaisnošanas” Latviju pārpludināja bēgļi no Krievijas. Dažas ģimenes atveda piespiedu kārtā, citi bēga no kolhoziem, bet pēkšņi visi lauku ceļi piepildījās ar vateņos un velteņos ģērbtiem bēgļiem, kuriem pilnas azotes ar červonciem. Līdz 1947. gada reformai desmit rubļus sauca par červoncu. Populāri bija 3 červoncu (30 rubļu) nomināli – neliela kabatlakata izmēru sarkanas banknotes.Par ostmarkām varēja pasūtīt avīzes un izpirkt tās preces, kuras tirgoja uz kartiņām. Melnajā tirgū dominēja maiņas tirdzniecība, jo pilsētnieki kāroja ietirgot speķi, krējumu, olas vai putraimus.Zemniekiem bija iespējams savā makā turēt prēmijzīmes, sauktas par šeinēm. Zemniekam noteica obligātās nodevas, un par Lielvācijai piegādāto pienu, gaļu, olām, graudiem, kartupeļiem pretī tika izsniegtas gan ostmarkas, gan prēmijzīmes. Ja bija šeines, tad varēja nopirkt gan lēto spirtu, gan cukuru, šeines labprāt ņēma pretī arī pilsētu spekulanti. Novadpētnieka gaitās kādreiz vaicāju Pēterim Strautmanim, kādā veidā palielai partizānu vienībai bija iespējams sevi nodrošināt ar pārtiku. Viņiem bijis ļoti daudz prēmijzīmju, un vācu kārtība paredzēja, ka dažas no naturālajām nodevām varēja aizstāt ar šeinēm. Juzdami drīzu varas nomaiņu, Palsmanes lielsaimnieki savus bullēnus un rukšus labprāt atdevuši partizāniem, pagastmājā atpērkoties ar papīriem.Atsākoties padomju okupācijai, dominēja rikai rubļi un červonci. Un 1947. gada decembra naudas maiņa bija konfiskācija, zaudējumi bija desmitkārtīgi. Es jau mācījos Cesvaines vidusskolā un pieredzēju mazu dīvainību. Jau pavasarī biju sacerējis mazu ludziņu, kuru rudenī arī nodrukāja žurnāls “Bērnība”. Honorāru, veselus 400 rubļus, redakcija bija sūtījusi uz mājas adresi, un, pastā saņemot, tēvs padzirdējis baumas, ka drošībā būs tā nauda, kas glabāsies krājkasē. Tā mana naudiņa tika noguldīta “uz cerībām”, un jau otrajā dienā kļuva skaidrs, ka tā bijusi pareiza rīcība. Tolaik tā bija normāla mēnešalga.Hruščova 1961. gada denominācija gan izraisīja lielu satraukumu, bet nopietna pamata tam nebija. Faktiski padomju ļaudis ieguva itin normālu naudu, cita lieta, ko par to varēja nopirkt. Nav īsti korekti uzsvērt, ka Hruščocs samazināja zelta un ārzemju valūtas vērtību, faktiski tikai nedaudz tika labots kādreiz Staļina absolūti voluntāri noteiktais rubļa kurss. Kad septiņdesmito gadu sākumā arābi izraisīja naftas krīzi, Padomju Savienības vadītāji berzēja rokas, jo par naftu valstij plūda aumaļām dolāri un franki. Tas bija laiks, kad pat Valkas veikalā varēja nopirkt kvalitatīvus somu uzvalkus vai itāļu apavus. Bet tas nebija ilgi, OPEC valstis nosprieda, ka naftu paši nevar dzert, un šī izejviela pēkšņi kļuva tik lēta, ka visi importi apsīka.Gorbačova gados nafta kļuva vēl lētāka, tad atlika vien drukāt lieku naudu pašiem. Inflācija noveda pie tā, ka 1991. gada janvārī PSRS premjers Pavlovs izdomāja daļēju rubļu konfiskāciju. Kad Latvija atguva neatkarību, rubļa pirktspēja gada laikā bija kritusi gandrīz desmit reižu, tāpēc Godmaņa valdība izlēma ieviest Latvijas rubli, ko bankas prezidenta paraksta dēļ saucām par repsīšiem vai repšukiem. Inflācija tika nobremzēta, un Krievijas toreizējais viceprezidents Ruckojs esot sūtījis bargu vēsti bijušajam komjaunatnes funkcionāram Karginam, sak, tvaju maķ, kā tu pieļauj, ka Latvijas rublis kļuvis daudz vērtīgāks par Krievijas rubli!Un gadu vēlāk jau bija gatavi lati. Un cik mierīgi un bez problēmām toreiz notika naudas maiņa! Ar lepnumu un cerībām par sava latiņa atgriešanos. Un jāteic, ka visas iepriekšējās naudas reformas matemātiski notika ar apaļiem cipariem, tas atviegloja saprašanu pat grūtgalvīšiem.Tagad sākam iepazīt eiro. Nu mums ir bankomāti un norēķinu kartes, un veikali pilni ar kārdinošām precēm, un visus rēķinus ar centu simtdaļām palīdz veikt elektroni, bet vienalga gatavojamies kā uz pasaules galu.Pieradīsim. Igauņi nāks biežāk uz Valkas veikaliem, viņi meklēs, kas lētāks. Latvieši ies iepirkties uz Valgu, jo gribēs ieriebt citiem latviešiem. Bet tas taču nav nekas neparasts.
