Nupat sastapu valstī pazīstamo fotogrāfu Andri Krieviņu un vēl īsti nepaspējuši apmainīties ierastajām pieklājības frāzēm, viņš tieši pajautāja, vai esmu parakstījies par izglītības apgūšanu valsts un pašvaldību skolās tikai latviešu valodā. Sacīju, ka redakcijā par to ir parakstījusies lielākā žurnālistu daļa un mums ir bijušas diskusijas, kālab tas vajadzīgs vai nav nepieciešams. Ikviens atsevišķi ņemts viedoklis ar tā argumentāciju ir cienījams, taču, ja paskatāmies uz šo problēmu ilgtermiņā, tad daudziem var nākties rūgti nožēlot un pēc tam kaisīt pelnus uz galvas par iepriekš pieņemto paviršo lēmumu.Ar lielumlielo daļu jauno krievu Latvijā viss ir kārtībā. Tie, kuri vēlas palikt te, jau sen ir sapratuši, ka bez latviešu valodas neiztikt, un viņi, parasti vecāku rosināti, to ir apguvuši tādā līmenī, lai varētu mācīties vietējās augstskolās. Savukārt tie, kuri vēlējušies izglītību turpināt Krievijā vai angliski un citās valodās runājošajās valstīs, visas pūles pieliek, lai spētu studēt savās izvēlētajās Alma Mater. Ar viņiem viss ir kārtībā, un katrs pieliek visus spēkus, lai izkoptu turpmāk nepieciešamās valodas zināšanas. Problēma ir pavisam citur. Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā tuvākajos gados ieradīsies daudz imigrantu ar citu mentalitāti, ticību un ādas krāsu. Daudzi no viņiem par savu dzimto nosauks krievu valodu. Ja Latvijā nebūs likuma, ka šajā zemē par valsts naudu ļauts mācīties tikai latviski, mūs sagaida milzu problēmas un tad jau vairs nelīdzēs nekāda taisnošanās augsto Eiropas soģu un cilvēktiesību organizāciju priekšā. Šis ir nozīmīgs nākotnes izvēles brīdis.
