Valkas pamatskolas jaunajā mūsdienīgi iekārtotajā bibliotēkā ir pieejams vienreizīgs dzejoļu krājums. Tam dots nosaukums “Sajūtu vācelīte”.
Izdevumā ir piekto un sesto klašu skolēnu latviešu valodas stundā rakstītie dzejoļi. Tos apkopoja skolas latviešu valodas skolotājas Aiga Dālberga, Tamāra Elziņa un Rainelda Popdjakunika. Izdevuma redaktore A. Dālberga stāsta, ka pirms dzejoļu tapšanas bērni stundās klausījušies latviešu klasiķu – Viļa Plūdoņa, Friča Bārdas, Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa – rakstīto dzeju. Bērni iedvesmojušies arī no Dzejas dienām veltītajiem pasākumiem. Aptaujātie piektklasnieki atzīst, ka uzdevums neesot bijis viegls, īpaši, ja bijusi vēlme uzrakstīt rindas ar atskaņām un izdomāt dzejoļa jēgu. Redaktore uzskata, ka bērni ar uzdevumu ir tikuši galā veiksmīgi. Viņa ir pārliecināta, ka bērnu domas, atklāsmes un fantāzijas ir skolotāja lielākais dārgums. Tam piekrīt arī dizainere Sigita Zariņa, atklājot, ka izdevumā ir ievietots dzejolis, kas atmiņā atsauc pašas bērnību un sajūtas, kas piedzīvotas 11 gadu vecumā. Jautājot, kāpēc pie dzejoļiem ir tikai autoru vārdi bez uzvārdiem un klases, skolotājas paskaidro, ka tā vēlējušies paši bērni. Viņi lūguši saglabāt kaut nelielu anominitāti.
Nakts burvisKāds šonakt manā dārzā bijaUn varavīksnes krāsas izlasīja:Kļavu lapu zaļām plaukstām tinaSarkano lapu pikas.Asteru spurainajām galvāmLillā, dzeltenas un rozā cepures lika.Dāliju ziedus krāšņā salūtā kārtoja,Gladiolu šmaugās galotnes krāsoja…Kā jūs domājat, kas tas bija?Pār mums Rudens nolija. (Rēzija)Mana skolaEs eju skolā, Kur viss kā olā,Re, kur lielā vista,Un mans draugs Miša.Redz, kur mana māja,Kura ir kā kāja,Viņa nav vāja,Jo ir liela māja. (Markuss) RadioŠis noslēpums ir zināms tikai man,Kāpēc mans radio tik skaļi skan?Viņš ļoti skaļi skan ik dienuUn priecē mūs ikvienu.Bet tad sāku domāt es…Kāpēc man vajag radio?Es zinu!Mans radio domāmUzdzen labu omu. (Emīls)
