Mūsu mājās suņi bijuši vienmēr ‒ gan kā uzticami draugi, gan mājas sargi, gan prieka nesēji. Ir bijis suns, kurš “dziedāja”, īpaši, ja spēlēju kādu sērīgu melodiju. Bija suns, kuram patika kaut ko nest ‒ vai nu avīzes no pastkastes, vai cimdu, vai malkas pagali. Bija suns, kurš labi prata ,,sēdēt” uz pakaļkājām un vienmēr, kad ēdām pusdienas, “sēdēja” un lūdza kādu gardu kumosiņu. Bija suns, kuram ļoti patika braukt mašīnā. Kad mašīnas durvis tika atvērtas,viņš uzreiz iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa. (Labi, ka ne pie stūres.)Tomēr šoreiz stāsta varoņi būs Arčijs un Reksis. Viņi bija ļoti īpaši suņi, kas viens otru papildināja, radot ideālu suņu tandēmu.Reksis mūsmājās ieradās pirmais. Bija īsts labvēlīgais tips. Reksis prata smaidīt tā, ka baltie zobiņi vien mirdzēja. Arčiju tētis atveda man kā dzimšanas dienas dāvanu. Tik maziņš un mīļš, ka nenopriecāties! Arčijs auga par kārtīgu mājas sargu. Pat kaimiņi, ja gribēja nākt ciemos, iepriekš zvanīja, lai pieskatām suni. Arčim ļoti nepatika iereibuši vīrieši. Tos viņš ne tikai kārtīgi aprēja, bet šad tad arī iekoda. Arčijs ļoti sargāja savējos. Ja viņam likās, ka dara pāri kādam, uzreiz iejaucās, lai ieviestu kārtību. Viena lieta, ko suns nesaprata, bija dejošana. Tur viņš parasti iejaucās pa vidu.Visos darbos suņi bija klāt ‒ gan siena šķūnī, sienu bradājot, gan kūtī, lopus apkopjot, gan dārzā, ravējot vai kartupeļus lasot.Suņi vienmēr priecīgi sagaidīja mājās. Pazina saimnieka mašīnas skaņu un skrēja pretī.Abi bija arī ļoti sportiski. Kad gājām slēpot, skrēja līdzi pa dziļajām sniega kupenām. Vislielākais prieks bija, ja slēpotājs no kalna braucot nokrita. Suņi bija virsū un mute “nomazgāta”. Vasarā viņi nodarbojās ar peldēšanu. Vakarā, kad pīles vajadzēja izdzīt no dīķa, abi tik ilgi peldēja, kamēr visas bija krastā.Nu jau astoņus gadus Arčijs un Reksis saimnieko citos medību laukos, bet mums par uzticamajiem draugiem ir skaistas atmiņas un sakoptas kapu kopiņas, kur vasarās uzzied puķes.Tagad mūsmājās neizsīkstoša prieka iemiesojums ir suns Romis, kurš gan rej tikai pa naktīm un ir draugs pilnīgi visiem cilvēkiem, kas ienāk mūsu pagalmā. Laikam zina, ka slikti un ļauni cilvēki jau te nenāks. Romim visvairāk patīk rotaļāties ar savu spēļmantu, kurai ir tendence pazust, bet tad atkal uzrodas jauna. Viņš būtu gatavs skriet pēc mantas, ja tik kāds būtu, kas viņam to aizmet. Būtu interesanti, ja mēs saprastu suņu valodu. Romis ļoti bieži kaut ko stāsta.Mūsmājās visi dzīvnieki ir laimīgi, jo ir mīlēti un paēduši. To arī vēlu visiem četrkājainajiem draugiem! Ginta Pandalone
Arčijs un Reksis ‒ mūsu neaizmirstamie draugi
00:00
10.12.2015
103