Pavasara pirmajā dienā, 21. martā, valcēniete Una Ķieģelmane svin ne vien vārda, bet arī dzimšanas dienu. Iespējams, arī tāpēc viņa ir līdzīga pavasara saulei – spilgta, gaiša, bet, ja vajag, arī ar zobiņiem. Man nav nācies Unu sastapt saskumušu vai problēmu nomāktu, jo viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri dzīvo pēc principa – nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Katru rītu pamostoties viņa pateicas Dieviņam par to, ka ir vesela, ka viņai ir meita Beatrise Laura, ka ir darbs, jo apzinās, ka ne visiem, īpaši tiem, kuri dzīvo provincē, ir iespēja nopelnīt sev un ģimenei iztiku, un ir savas mājas. Jaunā sieviete pieļauj, ka, iespējams, kāds viņu raksturos kā iesūnojošu un provinciālu cilvēku, bet pagaidām ne reizi viņa nav pieļāvusi domu par dzimtās pilsētas atstāšanu. Viņai ir svarīga mājas sajūta. Tomēr arvien vairāk viņa domā, ka meita noteikti studēs un strādās ārzemēs, jo jauniem cilvēkiem Latvijā nav nākotnes. Iespējams, laikam ritot, kaut kas mainīsies uz labo pusi, bet, ja tā turpināsies, tad aizvien vairāk jauniešu aizbrauks no Latvijas ne jau vairs kā melnā darba darītāji, bet ar mērķi atrast savu vietu, iegūt zināšanas un veidot karjeru. Saprotoša un mierīga attieksmeKopš 1994. gada Una strādā sociālās apdrošināšanas jomā. Pateicoties savam gribasspēkam un raksturam, viņas karjera ir virzījusies tikai augšup, un pašlaik viņa ir Valkas klientu apkalpošanas centra galvenā speciāliste. Darbā ar klientiem vairākkārt pierādījies, ka tikai ar labvēlīgu un pozitīvu attieksmi var panākt risinājumu. “Reizēm cilvēks atnāk tik nervozs un uzvilkts, viss pārņemts ar savām problēmām, ka nemaz neklausās, ko viņam saka, bet, runājot mierīgi un mēģinot izprast viņa sāpi, dialogs tomēr izdodas. Beigās viņš vēl pateicas par saprotošo un mierīgo attieksmi,” stāsta Una. Viņa atzīst, ka iestādei jāapkalpo iedzīvotāji ne tikai priecīgos brīžos, piemēram, piešķirot bērna piedzimšanas pabalstu, bet arī tuvinieka zaudēšanas gadījumā. Pēdējā laika statistika liecina, ka pabalstu piešķiršana bēru gadījumos ir uz pusi vairāk nekā bērnu piedzimšanas gadījumos. Tas liek aizdomāties par situāciju valstī, arī tās nākotni, tāpēc šķiet diezgan neloģiska rīcība paaugstināt pensionēšanās vecumu. Ne reizi vien Unai nācies uzklausīt potenciālo pensionāru pārmetumus par to, ka valsts tikai domā, kā novilcināt pensiju izmaksas. Taisnība jau ir, jo visu mūžu cilvēks strādājis, maksājis nodokļus, bet vecumā jādomā, kā izdzīvot. Una reizēm pati par sevi brīnās, kā pēc nepatīkamām sarunām ar klientiem spēj savākties un turpināt strādāt. Viņai neesot bieza āda, tāpat pie sirds ķeras nepelnīti pārmetumi, īpaši, ja ierēdņus sauc par liekēžu bandu, bet nekas cits jau neatliek, kā sapurināties un turpināt darbu. Una atceras, ka, sākot strādāt, visas domas un dzīvi aizņēmis tikai darbs. Tagad vairs tā neesot, viss esot nostājies savās vietās un tikpat svarīgu vietu ieņem arī mājas.Uzņemas pienākumusPašlaik Unas prieks un acuraugs ir 13 gadus vecā meita Beatrise Laura. Mamma atzīst, ka sarežģīts vecums, bet tas jāpārdzīvo. Meita ne īpaši esot sajūsmā, ka mamma ievēlēta par Valkas pamatskolas vecāku padomes priekšsēdētāju. Una šo pienākumu neuzskata par slogu, jo pieradusi, ka reizēm viņai nākas uzņemties pienākumus. Tomēr lielos vilcienos abām attiecības ir tuvas un sirsnīgas. Una meitu jau kopš mazotnes ieinteresējusi darboties Valkas pilsētas kultūras nama dziesmu draugu kopā “Nāburgi”. Bieži abas dodas kopīgos izbraucienos ar velosipēdiem, kā arī darbojas savā dārzā. Unas vaļasprieks ir puķu audzēšana. Viņas sapnis ir iekārtot akmensdārzu, un to viņa noteikti arī izdarīšot. Nu jau vairāk kā 20 gadus svarīgu vietu Unas dzīvē ieņem darbošanās “Nāburgos”. Kolektīva biedri jau kļuvuši kā otra ģimene. Una smej, ka viņa uzaugusi pārējo dziedātāju acu priekšā, jo kolektīvā sāka darboties 18 gadu vecumā. Vairs pat nepastāv jautājums, vai ir vērts darboties “Nāburgos”, jo tas kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Joprojām Unu silda atmiņas no Izraēlas brauciena aizvadītā gada oktobrī. Viņai nav laika žēloties, ka dzīve ir vienmuļa un neinteresanta. Reizēm gribas pat nedaudz apstāties un atpūsties. To Una atļaujas sestdienu rītos – ilgāk paguļot, palasot, bez steigas kopā ar meitu pabrokastojot un izbaudot to, ka nav jāskrien ikdienas darbos. Lielos vilcienos Una ar dzīvi ir apmierināta, jo būtu grēks sūdzēties. Ja kaut kas nav izdevies vai sasniegts, vēl ir laiks sasparoties kalnus gāzt.
