Ingūna Johansone
Ir apgalvojums, ka visiem ir viedoklis un vairums labāk zina, kā jāstrādā divu profesiju pārstāvjiem – skolotājiem un ārstiem. Es, protams, varētu sarakstam piemest arī žurnālistus, bet ne par to, kā viņiem pareizi jāraksta, šoreiz stāsts.
Lai kā cilvēks censtos nelaist sevī sliktu informāciju un neņemties par lietām, ko nevar grozīt – nevar tēlot, ka uz mani tas neattiecas, un nesatraukties par to, kā mūsu valstī tiek organizēta medicīniskās palīdzības saņemšana. Lai nu kas, bet ar medicīnu saistīti esam visi, ja pats esi vesels, tad pie ārstiem jāved mammīte, bērns vai kāds kolēģis. Tie, kas slimo, vairumā gadījumu tagad iesaucas – i nerunā, vienkārši šausmas, kas notiek – izmisīga cīņa par vietu pie ārstiem speciālistiem, uz izmeklējumiem, pat slimnīcu. Negatīvie stāsti, kā kuram gājis slimnīcas uzņemšanā vai cenšoties dienām sazvanīt poliklīniku, lai pierakstītos uz pārbaudi, ir ik uz soļa. Tik atver maisam galu.
Visuzrunājošākie ir tie, ko mani amata brāļi pasniedz skatītājiem un lasītājiem ne tikai kā cilvēka sašutumu par piedzīvoto, bet kopā ar amatpersonu skaidrojumu kā stāstu. Emocijas viskarstāk bango tieši pēc amatpersonu skaidrojuma, jo allaž vainīgo nav.
Jau pirms kāda laika nespēju saglabāt kaut cik vēsu prātu un nebļaut – ārprāts, kas mūsu valstī notiek, pēc gadījuma, kad kāda mamma, saceļot traci, visticamāk, izglāba sava bērna dzīvību, jo bērnu ar stiprām vēdersāpēm un augstu temperatūru neuzņēma slimnīcā, sūtīja pie ģimenes ārsta. Rezultātā bērnu izoperēja un izglāba. Nesen nākamais līdzīgais stāsts par jaunu sievieti, kuru ārsti mētā kā pingponga bumbiņu, līdz tēvs ķeras pie izmisīga soļa un draud ierēdņiem. Vienīgais ierocis vīrietim gan tikai lāpsta. Tad sievieti pamana, paņem slimnīcā, uzstāda diagnozi un atkal viss, cerams, būs labi. Bet par kādu cenu?
Un cik ir tādu, kas netaisa traci, nedraud ministram, nesauc televīziju, presi, kas, nesaņēmuši palīdzību, aiziet mājās? Kas ir ar viņiem? Viennozīmīgi var pateikt, ka daļa ir kapos. Nu, jā, protams, mēs visi esam mirstīgi, taču vai, maksājot nodokļus, mēs neesam pelnījuši saņemt vislabāko medicīnisko palīdzību? Saņemt, nevis izcīnīt?
Protams, tas ir valstisks jautājums, sistēmas izveide ir valstsvīru un ierēdņu atbildība. Ja kaimiņos Igaunijā pa solim iet uz priekšu, tad mēs diemžēl pa desmit soļiem atpakaļ. Nepareizi politiķu lēmumi noved pie cilvēciskām traģēdijām. Kvotas, algas, aprīkojums, tie ir sistēmas jautājumi, bet tas, vai un kādu palīdzību sniegt slimajam, ir arī viena konkrēta vai dažu ārstu kompetence.
Medicīnā, tāpat kā jebkurā citā nozarē, strādā tikai cilvēki ar savām labajām un sliktajām rakstura iezīmēm, izcilām un arī vājām prasmēm. Jautājums, kāpēc paši mediķi un pārbaudošās organizācijas nespēj to atzīt? Kāpēc ārsts tiek taisīts par supercilvēku? Kāpēc sabiedrībai allaž paskaidro, ka mediķu darbā pārkāpumu nav, par vainīgo padarot pašu slimnieku, kurš ne tā sapratis, ne tā uztvēris un vispār pirms dienas bijis ne tik slims, ka jāmirst. Domāju, ka šī pārspīlētā sava amata brāļu aizstāvēšana nevietā nodara lielu kaitējumu tiem profesionālajiem ārstiem, kuri nekad šādi nerīkotos. Neprofesionālas vai arī necilvēciskas attieksmes attaisnošana pazemo labos mediķus, noniecinot viņu darbu un radot šaubas par visu medicīnas darbinieku spējām un attieksmi.
