Vakar Valkā bija itin neparasts notikums – Dimanta kāzas. Kopš dome uzsāka šo tradīciju – sveikt apaļu kāzu jubileju gaviļniekus, šīs ir pirmās Dimanta kāzas, tātad likumīgā laulībā nodzīvoti 60 gadi.
Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis un Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Māra Zeltiņa, turpinot pērn aizsākto tradīciju, Dimanta kāzās sveica Hugo un Leontīni Zušus.
Visur abi kopā“Reiz uznāca šaubas un sāku rēķināt, vai tiešām kopā esam tik ilgi. Viss ir precīzi,” smaida Leontīne. Viņa atzīst, ka kopā dzīvošana nav smaga lieta. “Daudzas ģimenes mokās ar alkohola problēmām. Mums tādu nav bijis. Nebūt neesam pilnīgi atturībnieki, taču Hugo savu mēru zina un to savā mūžā to nav bieži pārkāpis. Ja nu gadījumā kaut kur pie draugiem aizkavējās, tad vienmēr padeva ziņu un es gāju viņam pretī, lai sagaidītu,” atceras sieva. Visos braucienos un pasākumos abi allaž bija kopā. Ģimenei ziedu laiki bijuši tad, kad Hugo brauca ar žiguli. Viņam vienmēr patikusi tehnika. Lai gan abi neesot dzīvojuši pārticībā, tomēr taupot vispirms nopirkuši motorvelosipēdu, pēc tam motociklu ar blakusvāģi un visbeidzot, izstāvot bezgalgarās rindās, izmantojot arī pazīšanos, kas tolaik bija itin ierasta parādība, tikuši pie savas automašīnas.
Ar ātru dzīves tempuLeontīne ir dzimusi Krievijā, Ļeņingradas apgabalā. Viņas dzimtas līnija ir saistībā ar Krišjāni Voldemāru. Krievijā. Reiz krievu karagūstekņiem, kad bijusi vēl bērns, iedevusi sauju sāls, un par to gandrīz nošauta. Dzīve bijusi notikumiem piesātināta. Tie valcēnieši, kuri pazīst Leontīni, redz un zina, ka viņa visu laiku ir kustībā un darbībā. “Daudzi man jautā, kur es tā steidzos. Man šis temps šķiet normāls un ierasts,” smaida sieviete.
Pietrūkst vīrieša rokuHugo dzimtā puse ir Ropažos. Abi iepazinās Valkas kultūras namā. Nedaudz pazīstami bijuši jau agrāk. Uz Hugo šajā ballē “aci bija uzlikusi” kultūras nama bufetniece, gados ievērojami vecāka par puisi un uzlūdza viņu dejot. Hugo savam brālēnam paspēja padot zīmi, ka viņam šī sieviete nepatīk. “Brālēns man sacīja, lai ejot puisi noplaudēt. Man nebija divreiz jāsaka, jo biju strauja meitene. Atbildi nevienam parādā nepaliku. Tā Hugo kļuva mans,” stāsta Leontīne. Tiesa, sākumā vīramātei viņa nepatikusi, jo uzskatīja, ka dēls ir pelnījis labāku sievu, nevis vienkāršu lauku meiteni. Taču kopā nodzīvotie 60 gadi liecina, ka abi ir viena ābola divas pusītes.Diemžēl tagad Hugo jau četrus gadus ir nopietnas veselības problēmas un ielās vairs nav redzams. Sieva saka, ka viņai tagad dzīvoklī un dārzā ļoti pietrūkst vīrieša rokas. Agrāk šajā ziņā viss bija kārtībā. Viss vajadzīgais bija padarīts. Tiesa dārza darbi viņam īpaši nepatika. Tiesa, kad vajadzēja uzbūvēt dārza mājiņu, šķūnīti un siltumnīcas, Hugo to darīja ar lielu entuziasmu. “Kad tētis vairs nevarēja īsti paiet, bet tika mežā, viņš neticami atdzīvojās. Tētim ļoti patika sēņot un makšķerēt,” atceras meita Ieva. Leontīne atzīst, ka pēc dabas ir diezgan šerpa, taču vīrs parasti tikai pasmaida un paklusē. Konfliktam nav iemesla. Ģimenei daudz ir palīdzējusi dziedāšana korī. Tas dod tik nepieciešamo pozitīvu emociju un enerģiju. Leontīne ir kādu laiku arī dejojusi tautiskās dejas, taču dziedāšana ir tuvāk sirdij. Abiem ir laba un skanīga balss, tāpēc dažādos godos bez dziedāšanas nekādi neiztika. Un tā visu dzīvi – ar prieku un lielā saskaņā.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
