Valkas pagasta zemnieku saimniecības “Luternieki” saimnieki Iveta un Ainis Markovi jau vairākus gadus nodarbojas ar ābolu audzēšanu. Profesionālu augļkopju Valkas novadā nav daudz. Tas rāda, ka šajā nozarē iespēju vēl daudz.
To apliecina arī tas, ka pārtikas lielveikalos ik dienu var nopirkt visādus importa augļus, bet Latvijā audzēto nav īpaši daudz. Lai veicinātu interesi par augļkopību, pagājušās nedēļas nogalē Lauku konsultāciju un izglītības centra Valkas nodaļa organizēja Lauku tīkla finansētu semināru par komercdārzu izveidošanu un apsaimniekošanu, piedāvājot interesentiem iepazīties ar “Luternieku” saimnieku pieredzi. Dārzu veido astoņus gadusSaimniecības īpašniece Iveta pastāstīja, ka dārzu sākusi veidot 2002. gadā. Nevienam, kuram dārzā aug ābeles, nav noslēpums, ka parasti tās vienu gadu ir ražīgas un dāvā daudz ābolu, bet nākamajā atpūšas un tad augļu ir maz. “Luternieku” ābeļdārzā saimnieki katru gadu ievāc ražu, jo komercdārzu apsaimniekotāji tukšos gadus nedrīkst atļauties. I. Markova gan atzīst, ka šogad, kad pēc pērnruden lielās ražas ābeles ir kļuvušas skopākas, arī viņa ievākusi mazāku ražu, bet apmēram 10 tonnas izdevies novākt. Pērn guvums bijis rēķināms 20 tonnās. “Pastāvīgi ik gadu ābelēm jāveido vainagi, tad āboli būs katru rudeni,” skaidro I. Markova. “Luternieku” saimnieku iekoptais ābeļdārzs aptver 5,3 hektārus. Saimnieki audzē 10 šķirņu ābolus, no kurām divas ir vasaras, divas rudens, bet pārējās ziemas šķirnes. Dārza izveidošanā ir izmantotas gan valsts subsīdijas, gan, rakstot projektus, Eiropas Savienības finansējums.Pēdējo finansiālo atbalstu zemniece ieguva, iesniedzot projektu par integrētas augļkopības attīstību Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta mazo grantu programmai. “Tā kā tagad esam integrētās augļkopības pārstāvji, mēs no valsts saņemam par katru hektāru 300 latu gadā. Par Eiropas naudu iegādājāmies pļāvēju smalcinātāju un miglotāju, kas domāts tieši ābeļu miglošanai. Esam centušies izmantot visas iespējas, lai iegūtu līdzekļus ābeļdārza pilnīgošanai. Darba ābeļdārza kopšanā netrūkst. Ja kāds domā, ka vajag iestādīt ābeles un tad tikai gaidīt ābolus, tad dziļi maldās. Ābeli var salīdzināt ar mazu bērnu – cik daudz pats darīsi tā izaudzināšanā, kopšanā, tāds arī būs rezultāts. Dārzs visu laiku jāuzrauga. Ja nepieciešams, nākas veikt koku potēšanu, ābeles jāmiglo, jāveido vainagi un jāveic daudzi citi darbi. Ap dārzu jābūt žogam, citādi zaķi un stirnas ziemā augļu kokiem nodarīs kaitējumu,” saka I. Markova.Peļņa atkarīga no veiksmesVaicāta, cik šāds bizness ir izdevīgs, Iveta atbild, ka lauksaimniecībā ar biznesu ir tāpat kā ar bitēm – nekad nevar zināt, kā īsti veiksies. “Vienu gadu var ļoti labi paveikties, bet nākamajā iecerētais var neizdoties. Tomēr uzskatu – ja izvēlētajā jomā cilvēks ļoti nopietni strādā, tad nopelnīt var. Produkciju pārdodam vairākos Vidzemes tirgos, jo atdot vairumā kādam vienam pārstrādes uzņēmumam neatmaksājas. Pārdot izaudzēto braucam uz Straupi, Smilteni, Valku un citām vietām. Šogad pircēju pieprasījums ir liels, pērn ābolus pirka mazāk,” stāsta I. Markova. Viņa neliela kādu atsevišķu ābolu šķirni, jo uzskata, ka katrai ir sava pievilcība un garša. Citreiz gribas saldāku ābolu, citreiz sulīgāku un stiprāku. Lai ražu saglabātu labā kvalitātē, saimnieki par saviem līdzekļiem ir izveidojuši speciālu glabātavu āboliem, kur tiem visu ziemu tiek nodrošināta pastāvīga temperatūra. Savāktais gan nemitīgi krītas, jo pircēji ir iecienījuši “Luterniekos” izaudzētos ābolus, un dārza apsaimniekotāji par produkcijas noietu šoruden nesūdzas.““Luterniekos” ābeļdārzs ir izkopts un priecē, ka saimnieki ļoti daudz izdarījuši, lai izaudzētā produkcija līdz pircējiem nokļūtu labā kvalitātē,” tā redzēto saimniecībā vērtē Lauku konsultāciju un izglītības centra Valkas nodaļas lauku attīstības speciāliste Valda Empele.
