Pagājušajās brīvdienās man bija iespēja Rīgā paviesoties pie etiķetes un protokola ekspertes Aijas Strautmanes. Kaut arī intervijas temats bija labu manieru ievērošana kultūras pasākumu norises laikā, saruna izvērsās garāka pieskaroties arī citām aktuālām tēmām. Viena no tām bija savstarpējā komunikācija. Strautmanes kundze teica, cik nožēlojami esot saņemt jubilejās apsveikumu no kaimiņa vai tepat netālu Latvijā dzīvojoša drauga, paziņa vai radinieka īsziņas veidā. Šis saziņas veids esot kā runāšana ar tukšu gaisu. It kā piezvanīt būtu neiespējami, it kā durvis kāds neatvērtu, ja pie tām pieklauvētu. Turklāt, pēc etiķetes, sveikšana jubilejās nav obligāts pienākums jeb uzdevums.Tajā brīdī aizdomājos, kā straujajā informācijas tehnoloģiju laikmetā mainījušies mūsu saziņas paradumi. Patiesībā no malas jau izskatās briesmīgi, ka viens ar otru ikdienā komunicējam īsziņu veidā, ar sociālo tīklu starpniecību vai nosūtot ziņu whats app, kaut arī dzīvojam vienā pilsētā, vēl sliktāk, ja kaimiņos. Protams, tehnoloģiju attīstībai ir savi ieguvumi, jo acumirklī virtuāli sasniedzams cilvēks zemeslodes otrā malā. Bet ne par to šoreiz. Patiesībā tādu jauku satikšanos īstajā dzīvē kļūst aizvien mazāk, vakaros mēs sēžam pie datora, planšetes vai iPhone, bet ne ar ģimeni, saviem mīļajiem, draugiem. Agrāk nevarējām iedomāties par tādiem mobilajiem, internetu, tagad pretēji – dažam dzīve bez tā būtu apstājusies/beigusies. Visu pasauli neizmainīsi, bet sevi gan. Tā vietā, lai uzrakstītu īsziņu, piezvani, aizej vai aizbrauc pie cilvēka. Tam būs daudz lielāka pievienotā vērtība, jo sajutīsim dzīvu cilvēku.
