Šo svētdien, iededzinot pirmo svecīti adventes vainagā, sāksies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Šogad visā pasaulē tas varētu būt gana nervozs. Papildu ikdienas raizēm uz ļaužu pleciem ir uzlikta pamatīga globāla nasta. 21. decembrī gaišreģi pareģo pasaules galu jeb absolūtas tumsas iestāšanos, kas ieskaus zemeslodi, bet, kas notiks pēc tam, neatklāj. Šādas runas grūti ignorēt, jo tās strauji vairojas plašsaziņas telpā. Nu nebūs taču nekāds pasaules gals, – sarunas laikā par šo tēmu attrauc mana paziņa, kura tādus tekstus laiž gar ausīm un jau sākusi pirkt Ziemassvētku dāvanas savai ģimenei. Savukārt manu personīgo skepsi netieši apstiprina Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Zigmārs Ziemanis. Viņš mierina visus satrauktos ļaudis, sakot, ka 21. decembrī pasaules gals nebūs, jo, saskaņā ar Bībeles mācību, šo datumu zina tikai Dievs. Cilvēki to nevar zināt. Ja kāds saka un brīdina, ka tad un tad būs pasaules gals, tas nozīmē, ka pasaules gals tajā datumā tiešām nebūs. Adventes laika būtība ir mierīga un jēgpilna, nervozs satraukums tajā neiederas. “Advents” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “atnākšana” kontekstā ar Jēzus Kristus atnākšanu. Tēmas, ko šajā laikā apdomā kristīgā Baznīca, skar cilvēces eksistenci ne tikai šajā pasaulē, bet arī mūžībā. Kristieši adventes laikā izvērtē savu dzīvi, domas, vārdus, darbus un sirdsapziņu, gaidot šo atnākšanu. Arī tos ļaudis, kuri savu dzīvi vēl nav saistījuši ar ticību Dievam, mācītājs mudina adventes laikā izvērtēt savu sirdsapziņu un apzināties cilvēka nespēju savu dzīvi nodzīvot perfekti. Taču stiprinājumu var smelties vārdos, ko Jēzus teicis Jāņa evaņģēlijā: “Kas nāk pie Manis, to es tiešām neatstumšu!”
