Pēc trīs nedēļu ilgas ciemošanās pie vecākiem Smiltenē šajos Ziemassvētkos un gadu mijā Andris Šiška nu jau pārradies atpakaļ Vācijas lielpilsētā Frankfurtē pie Mainas.
Šau pilsētai, ko mūsdienās dēvē par Eiropā lielāko finanšu centru (tur atrodas arī Eiropas Centrālā banka) un ko par savu dzimto pilsētu uzskatīja slavenais vācu rakstnieks un dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte, uz četriem gadiem jākļūst par Andra otrajām mājām. 19 gadus vecais jaunietis Frankfurtē pie Mainas uzsācis jurisprudences studijas Johanna Volfganga Gētes Universitātes pirmajā kursā.Andris pagaidām ir vienīgais no savas Smiltenes ģimnāzijas 12.b klases (2012./2013. mācību gads), kurš izvēlējies studēt ārzemēs. Vismaz par citiem skolasbiedriem viņam tādas informācijas nav.Andra priekšrocība studijām ārvalstīs, ir, mācoties Smiltenes ģimnāzijā, iegūtais DSD II (vācu valodas) diploms. Tas saņēmējam dod tiesības mācīties Vācijas augstskolās, nekārtojot papildus vācu valodas prasmju eksāmenus.Tam, ka Andris šobrīd atrodas Vācijā, nevis studē kādā no Latvijas augstskolām, izšķirošā nozīme bija tieši vācu valodai. Jaunietis iesaka vecākiem, ja ir iespēja, savus bērnus mudināt apgūt arī šo svešvalodu, jo jebkuras svešvalodas zināšanām ir liela nozīme gan sadzīvē, gan darba tirgū. Taču viss sākās, pateicoties Andra labajai krievu valodas pasmei.
Izturēja lielu konkursuKad 6. klasē bija jāizvēlas otra svešvaloda papildu angļu valodai, Andrim atlika tikai vācu valoda, jo krieviski zēns runāja ļoti labi. Kā viņš to iemācījās latviskajā Smiltenē, pats nezina, jo, kaut arī tēvs ir ukrainis un dažreiz dzirdēts runājam krieviski, pārsvarā ģimenē visi sazinās latviski.Savukārt pērn pavasarī Andris labā līmenī nokārtoja DSD II eksāmenu vācu valodā un tagad J. V. Gētes augstskolā cīkstās ar jurisprudences terminiem vāciski krimināltiesībās, civiltiesībās un citos studiju priekšmetos, kas latvietim faktiski nozīmē dubultu slodzi, salīdzinot ar kursabiedriem vāciešiem. Kaut arī mācīties nav viegli, Andris izvēli nenožēlo, jo studenta dzīve un studiju organizācija savā augstskolā patīk.Viņa kurss ir ļoti liels – 536 studenti, no kuriem tikai 15 esot ārzemnieki. Hesenes federālajā zemē, kur atrodas Frankfurte pie Mainas, par studijām augstskolā nav jāmaksā, arī ārvalstniekiem.“Dokumentus iesniedzu divās augstskolas, pieņēma abās,” atceras Andris. “Pirms tam neticēju, ka tikšu Gētes Universitātē, jo tā skaitās viena no labākajām Vācijas augstskolām. Tas, ka mani uzņēma un es izturēju vairāk nekā 8000 cilvēku lielu konkursu (pēc Andra teiktā, uz vienu vietu pretendējuši apmēram 16 cilvēki), bija šoks un prieks. Pārrunāju ar vecākiem, ko darīt, jo otrai skolai par labu “spēlēja” augstā stipendija, kuras mācoties šeit man nebūtu, taču nospriedām,- ja tāda iespēja ir dota, tad tā ir jāizmanto.”Konkursa galvenais kritērijs bija vidējā atzīme atestātā, kas Andrim, absolvējot Smiltenes ģimnāziju, bija 8,9 balles Latvijas izglītības vērtēšanas skalā. “Esmu pateicīgs skolai, jo tā man iedevusi ļoti labus pamatus. Studējot Vācijā, nejūtu, ka manu zināšanu līmenis būtu sliktāks. Protams, daudz kas ir atkarīgs no pašiem skolēniem, no tā, cik daudz viņi paņem pretī. Augstskolās nevienam neinteresē, ka esi saslimis vai biji pie zobārsta, darbs ir jādara pašam un neviens pakaļ neskries. Es jau ģimnāzijas laikā pats darīju, un tad arī bija rezultāts. Ja skolēns nav ieinteresēts, tad viņu nepiespiedīsi daudz iemācīties vai izdarīt. Kad ir motivācija, tad arī ir interesanti, un rodas sapratne. Taču, ja tās nav , tad jādomā, – kāpēc es to daru,” savu viedokli pauž Andris. Viņam bijis diezgan nepatīkami lasīt internetā un redzēt televīzijā, ka Smiltenē ir zema izglītības kvalitāte. Tam, ka skolēni izvēlas mācīties citur, pēc Andra domām ir vairāki iemesli. Citi dodas prom, lai vienkārši būtu prom no mājām, citi dodas mācīties sevis izvēlēto profesiju, ko Smiltenē nav iespējams apgūt, citi izvēlas prestižas skolām, taču arī pati Smiltene nepiedāvā plašas iespējas, lai cik skumji tas nebūtu, atzīst jaunietis.Andris pats savulaik papildus mācījies arī Smiltenes mūzikas skolā un mākslas skolā un pasūrojas, ka mākslas skolas pietrūkstot joprojām. Ja lekciju laikā lektors novirzās no tēmas, vai pa vakaru vienkārši rodas iedvesma, students sāk zīmēt, kas nu kuru reizi ienāk prātā, tādejādi relaksējories un atspēkojot radošo izpausmju trukumu ikdiena dzīvē.
Par Latviju atgādina aprocePagaidām lielāko daļu laika Vācijā jaunietim aizņem mācības. Lekcijas ir četras reizes nedēļā. Viena darba diena nedēļā tiek veltīta, konsultācijām, kurās mācoties mazākās grupās iespējams apgūt profesijas praktisko pusi, un sagatavoties eksāmenu un mājasdarbu rakstīšanai. Gana daudz jāmācās arī patstāvīgi, ir ļoti daudz jālasa. Papildu tam Andris pašmācības ceļā sācis apgūt franču valodu.Pagaidām, kamēr jaunietis Vācijā papildu studijām nav sācis strādāt, dzīvokļa īri un uzturlīdzekļus sedz vecāki. Naudu datoram un starta kapitālam universitātē smiltenietis nopelnīja pats, tūlīt pēc 12. klases izlaiduma aizbraucot uz Vāciju un sākot strādāt par pārdevēju.Mājokli Frankfurtē pie Mainas Andris īrē kopā ar vēl trijiem cilvēkiem trīsstāvu mājā, kur viņam ir sava atsevišķa, mājīga istaba. Augstskolu dienesta viesnīcas Frankfurtē ir noslogotas lielā studentu skaita dēļ. Pagaidām Andra saikne ar Latviju ir cieša. Viņu interesē notikumi dzimtenē. Kad jaunietis janvāra sākumā ieradās uz interviju “Ziemeļlatvijas” redakcijā, uzreiz bija pamanāma viņa aproce Latvijas karoga krāsās.To Andris nēsājot visu laiku. Patīkot, labi izskatoties un atgādinot par mājām.“Esot Vācijā, man ir lieliska iespēja salīdzināt dzīvi abās valstīs, un, godīgi sakot, ir skumji. Mani neizbrīna tas, ka cilvēki dodas uz ārzemēm, jo Latvijā viņus nenovērtē. Neesmu ievērojis, ka cilvēki Vācijā ļoti sūkstētos par to, ka nepietiek naudas dzīvošanai, bet skumst tad, ja kādu iemeslu dēļ nevar aizbraukt atvaļinājumā uz ASV, Dubaiju vai citām vietām, par ko vidējais latvietis var tikai sapņot. Arī cilvēku attieksme abās valstīs atšķiras. Vācieši ir smaidīgāki, atsaucīgāki un izpalīdzīgāki. Latvieši savukārt ir noslēgti un vienmēr nopietni, kas, vērojot Latvijā notiekošo, mani nemaz neizbrīna. Arī tolerance Vācijā ir pavisam citā līmenī,” stāsta Andris, piebilstot, ka tajā pašā laikā Latvijai ir liels potenciāls un virzieni attīstībai. Savu dzīvi pēc četriem gadiem, kas būs beigušās studijas, viņš tikai ieskicē: visticamāk pastrādās savā specialitātē Vācijā un sakrās naudu, tad iespējams atgriezīsies Latvijā un papildinās zināšanas Latvijas likumdošanā, lai Vācijā iegūtās zināšanas un pieredzi pielietotu šeit.
