Turot rokās kolēģa Aivara Zilbera dāvināto pērn iznākušo Valkas novada literārās apvienības kopkrājumu “Ritums”, manu uzmanību uzreiz piesaistīja Sintijas Kvēpas dzejolis “Visums”. To izlasot, sajutos kaut kā īpaši un pie sevis nolēmu uzmeklēt un uz sarunu uzaicināt šo dzejas rindu autori. Saruna notika kādā no svētdienas pēcpusdienām. Jau tās sākumā Sintija atzīstas, ka nemaz nav gribējusi piekrist intervijai, jo pēc dabas esot savrups cilvēks, kas nealkst publicitātes. Taču sarunas gaitā atklājās tik daudz pārsteidzoša un interesanta par Sintijas dzīvi, par viņas sapņiem un iecerēm, kas liek domāt, ka viņa kā personība ir liels ieguvums mūsu mazajai Valkai. Tikai Sintijai jākļūst nedaudz drosmīgākai, jāatmet kautrīgums un pārāk kritiskā attieksme pret sevi un saviem darbiem.
Dzejā meklē atbildes Sintija atzīt, ka tik tiešām viņai piemīt pārāk liela paškritika, bet tas neesot viņai vienai, arī brāļu – Artūra un Vaira – raksturā novērojama šāda tendence. Jaunā sieviete atklāj, ka arī dzejolis “Visums” nebūtu publicēts kopkrājumā, ja vien brāļa sieva Zane nebūtu ilgi un pārliecinoši runājusi, kamēr pierunājusi radinieci uz šo drosmīgo soli. Sintija atzīstas, ka diezgan bieži savas domas un sajūtas izliek uz papīra, taču uzskata, – kuram gan interesē un būtu jālasa viņas radītās rindas. Pie šādas pārliecības viņa nonākusi pēc tam, kad studiju laikā vēsturniekos kādā lekcijā pasniedzēja diezgan nievājoši izteikusi par dzejdariem, tāpēc jaunā studente rakstījusi klusībā tikai sev. Par viņas dzejošanu zinājuši tuvākie draugi, kuri vīna vakaros labprāt klausījušies Sintijas uzrakstīto. Viņa atklāj, ka arī pati bieži lasa dzeju, meklējot atbildes uz sev neskaidriem jautājumiem. Un arī atrod. No pašmāju jaunajiem autoriem viņai pašlaik vistuvākā ir Inga Gaile, savukārt Ojāra Vācieša un Aleksandra Čaka dzeja ir saraksta augšgalā. Sintijas dvēseli uzrunā un aizskar arī pazīstamās krievu dzejnieces Anna Ahmatova un Marina Cvetajeva. Pašlaik gan Sintijai iestājies periods, kad lielāko daļu brīvā laika paņem maģistrantūras studijas Latvijas Universitātē, nevis grāmatu lasīšana. To viņa dara ceļā Valka – Rīga un atpakaļ. Studente smejas, lai viņu vilcienā netraucētu blakussēdētāju sarunas par dienišķo desu, viņa klausās audiogrāmatas vai arī izvēlas atpūtu guļot. Līdz maijam Sintijai jāpaspēj uzrakstīt maģistra darbs par visnotaļ sarežģītu tēmu “Iniciācija mūsdienu sabiedrībā”. Lai gan Sintijas dabā esot visus darbus atstāt uz pēdējo brīdi, viņa ir apņēmības pilna pabeigt šīs studijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc septiņu gadu pārtraukuma Sintija tās tikai atsāka, iegūstot iespēju studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Tas liek mobilizēties, saņemties un izturēt distanci līdz galam.
Vēlme mainīt dzīvi atved uz Valku Uzzinot Sintijas dzīves faktu par nostrādātajiem desmit gadiem kā Lietvedības un arhīva nodaļas vadītājai Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas pārvaldē, neviļus rodas jautājums, kādā veidā jaunā sieviete nokļuvusi Valkā. Sintija atzīstas, ka jau toreiz pirms trim gadiem viņai arvien biežāk uzmākušās domas par ikdienas rutīnas neciešamību un vēlmi krasi mainīt dzīvi. Spontāno lēmumu par aiziešanu no, jāatzīst, visnotaļ prestižā un labi atalgotā darba Rīgā, Sintija pieņēmusi brīdī, kad brālim Artūram ar Zani piedzimis dēliņš Helmuts Alberts. Ar šodienas acīm vērtējot notikušo, Sintija atzīst, ka, iespējams, tik neapdomīgi nebūtu rīkojusies, jo diezgan ilgu laiku nācās dzīvot bez darba. Palīdzīgu roku Valkā sniegušas bijušās kolēģes, īpaši NVA Valkas filiāles darbiniece Linda Ščerbane. Pirms pašreizējā biroja administratores darba Sintija kopā ar Zani izmēģināja laimi arī Anglijā, kur jau strādāja abi brāļi. Atstājot mazo Helmutu vecmāmiņas gādībā, valcēnietes devās laimi meklēt, bet ātri vien visa Kvēpu dinastija atgriezās atpakaļ Latvijā. Jau izkāpjot lidostā, Sintija ar visām maņām sajutusi, ka Anglijā viņa nevarēs iedzīvoties un justies labi. Tagad viņa atzīstas, ka ar savu kategorismu un pārcilvēcisko vēlmi atgriezties “saindējusi” visu ģimeni. Sintijai esot svarīga sava vide, kurā viņa jūtas labi un pasargāti. Diemžēl Anglijas mazpilsētiņa viņai šķitusi pārāk pelēka, netīra un nevīžīga. Kas attiecas uz Valku, tad Sintijai te pietrūkst uzticamo draugu un vietas, kur vakaros mierīgi pie piano mūzikas pasēdēt pie vīna glāzes. Protams, to var darīt arī mājās, bet Sintija smejas, ka pēc tam jāmazgā netīrie trauki.
Ideja par grāmatu izdevniecību Sarunas gaitā atklājas, ka Sintija sapņo par laiku, kad pati varētu būt darba devēja nelielā grāmatu izdevniecībā. Staigājot pa Valku, viņa ievērojusi kādu namu Tirgus ielā (tas gan esot privātīpašums), kur pirmajā stāvā varētu izveidot izsapņoto klubiņu, kur vakaros sapulcēties pie džeza mūzikas un vīna glāzes un klausīties literāros lasījumus, otrajā stāvā darbotos izdevniecība, bet trešajā – dzīvotu pati Sintija. Vērtējot mūsdienu darba devējus, Sintija tos raksturo visai skarbi, jo vairākumam interesē tikai peļņa, nevis cilvēciskais faktors. Viņa kā darba devēja vēlētos būt saprotoša ar vēlmi kolektīvā veidot siltas un draudzīgas attiecības, kas mudinātu darbiniekus darbā ierasties ar prieku un vēlmi radīt, nevis tikai atsēdēt darba laiku. Sintija ir pārliecināta, ka tikai pozitīvā atmosfērā darbiniekiem rodas fantastiskas idejas, tāpēc viņai pašai nemaz nebūtu daudz jādomā, tikai jāīsteno ieceres. Valcēniete ir pārliecināta, ka cilvēkiem ir jāsapņo, ja arī apkārtējiem tas reizēm var šķist smieklīgi un tikai tāda māžošanās. Sintijas viens no sapņiem kopā ar domubiedriem ir Valkā noorganizēt dzejnieka Pētera Brūvera un izcilās dzejnieces Velgas Kriles balvas pasniegšanu skolēniems, kā arī Velgas dienu organizēšanu vēl plašākā mērogā, lai šis pasākumu izskanētu arī ārpus novada teritorijas. Pēc Sintijas domām, lielākā Valkas problēma ir tā, ka lielais vairums pasākumu tiek rīkoti pašiem, nevis cilvēkiem, kuri varētu atbraukt no citām vietām. Par to ir stipri jāpiedomā, jo,s ja, piemēram, uz zināmo teātra festivālu “Tālvils” ierodas teātra fani no citām pilsētām, kur viņi nakšņos, kur varēs vakaros paēst siltu ēdienu? Taču Sintija nesūdzas par šo laiku, kas viņai būs atvēlēts dzīvot Valkā. Vai tā kļūs par viņas pastāvīgo dzīvesvietu, laiks rādīs, bet pašlaik pats galvenais ir pabeigt studijas un uzrakstīt projektu par Velgas dienām.SINTIJA KVĒPA- 34 gadus veca- Horoskopa zīme – Jaunava- Dzīvojusi Cēsīs un Rīgā- Jau trīs gadus dzīvo un strādā Valkā- Beigusi Rīgas Poligrāfijas skolu un Vēstures un filozofijas fakultāti Latvijas universitātē- Pašlaik Latvijas Universitātē maģistrantūrā studē baltu filozofiju- Valsts pārvaldē nostrādājusi 10 gadus – vadījusi Lietvedības un arhīva nodaļu NVA Rīgas pārvaldē – Pašlaik veic biroja administratores pienākumus SIA “Valdro Agro”- Vaļasprieki – dzejas lasīšana, fotografēšana un datorspēles
Es esmu Visums, pilns sīku putekļuEs esmu puteklis, kas drupatai ļauj justies nozīmīgaiEs esmu drupata, bez kuras maizei nebūtu svaraEs esmu maize, ar kuru pabarot izsalkušu bērnuEs esmu bērns, kurš apgāzis ūdens glāziEs esmu ūdens, kurš vairs nav sasmeļamsEs esmu upe, kas nenogurstoši meklē ceļu uz jūruEs esmu jūra, kas saplūst ar okeānuEs esmu okeāns, kas agrā rītā pieskaras zāles stiebramEs esmu rīta rasas piliens, kurā atmirdz saullēktsEs esmu saullēkts, kurš iepriecina nakts nogurdinātosEs esmu nakts, kas izlolo sapņusEs esmu sapnis, kurš neļauj zinātniekam norimtEs esmu zinātnieks, kurš meklē zvaigznesEs esmu zvaigzne neierobežotā VisumāEs esmu Visums(S. Kvēpas dzejolis publicēts 2013. gadā izdotajā Valkas novada literārās apvienības kopkrājumā “Ritums”)
