Jaunais gads valcēnietes Maijas Podiņas un viņas vīra Arvīda ģimenē iesācies rimti un mierīgi. Vēl šonedēļ viņu siltajā un mājīgajā trīsistabu dzīvoklī priecēs svētku eglīte, jo pēc ģimenē tieši janvārī notikušajiem ne tik priecīgajiem likteņa pavērsieniem eglīte ir kā piemiņa tuviem cilvēkiem.
Pērn decembrī aizsākām jaunu rubriku “Dodamies ciemos jeb iepazīstam avīzes abonentus”. Par to, ka M. Podiņa “Ziemeļlatviju” abonē un lasa jau daudzus gadus viņa pati šo rindu autorei paziņoja elektroniskās vēstules formā: “Sveiciens Jaunajā gadā! Lai veicas! Esmu gadu gadiem uzticīga “Ziemeļlatvijas” abonente. Bez avīzes jūtos kā bez maizes. To savās mājās gaidām trīs reizes nedēļā kā mīļu ciemiņu. Paldies jums par avīzīti!”
Sacenšas, kurš pirmais lasīsPēc tik uzmundrinošu vārdu saņemšanas nekas cits neatlika, kā posties ciemos pie laikraksta uzticamās abonentes. Maija labprāt piekrīt satikties agrā rīta stundā, jo pensionāri tāpat agri ceļoties. Lai gan Maijai nedaudz sašķobījusies veselība, jo regulāri sāp kāja, viņa joprojām sarunā sprēgā un dzirkstī kā uguntiņa. Jāatzīst, Maija ir liela runātāja. Viņa paspēj ne tikai izstāstīt, kas interesē “Ziemeļlatvijā” un par ko vairāk vajadzētu rakstīt, bet priecājas arī par saviem diviem dēliem un meitu, deviņiem mazbērniem un diviem mazmazbērniņiem. Maija atklāj, ka viņiem ar vīru ir savstarpēja sacensība, kurš pirmais tiks pie avīzītes lasīšanas. Pensionāre smejas, ka piektdienās viņa pielieto nelielu viltību – lai pirmā tiktu pie avīzītes lasīšanas, vīram iedod televīzijas programmu. Abi pensionāri laikrakstu uzlasot no pirmās līdz pēdējai lappusei. Vispirms abi rūpīgi izpēta sludinājumu lapu, ko cilvēki pērk un pārdod, kā arī darba piedāvājumus. Podiņiem interesē publikācijas par vietējiem uzņēmējiem un uzņēmējdarbību. Viņa rosina laikrakstam vēl vairāk pievērsties uzņēmīgu cilvēku, īpaši laucinieku, intervēšanai, jo viņu paustās domas liek cerēt, ka Latvijā dzīve uzlabosies. Maija priecājas, ka bieži “Ziemeļlatvijas” slejās tiek publicēta vietējo novadnieku rakstītās dzejas rindas. Īpaši viņu uzrunā Anitas Anitīnas un Aijas Ābenas rakstītie dzejoļi. Maija neizmet nevienu “Ziemeļlatvijas” numuru, kurā ir publicēta dzeja. Tāpat viņa vairāku gadu garumā sakrājusi laikraksta numurus, kuros izlasāmi raksti par kādu no ģimenes vai citu labi zināmu cilvēku. Pēc avīzītes izlasīšanas tā ceļo pie citiem daudzdzīvokļu nama kāpņutelpas kaimiņiem, kuri to neabonē. Uz jautājumu, vai nav piedzīvoti nepatīkami brīži, kad no pastkastītes mēdz kāds “pa kluso” izvilkt avīzīti, Maija atklāj, ka ir bijuši daži šādi gadījumi, bet viņa neļaunojoties. Acīmredzot “Ziemeļlatvija” ir tik saistoša, ka kādam patīk to nočiept lasīšanai. Viņa atceras, ka ar vīru sagājuši ragos pēc tam, kad “Ziemeļlatvija” sāka iznākt piektdienās nevis sestdienās, kā bija pierasts. Maija dusmojusies, ka sestdien pastnieks tik ilgi guļ un Arvīds ir slinks un neiet uz pastkastīti pakaļ tai. Izrādījās, ka ieradumam ir tik liels spēks.Dara gaišāku dzīvi sev un pārējiemBez “Ziemeļlatvijas” lasīšanas Podiņu ģimenei ir arī vairākas citas svarīgas darīšanas. Līdz ar pirmajām siltajām pavasara dienām abi divi dodas uz savu mazdārziņu Meliorācijas rajonā Valkā. Tur tiek izaudzēts viss nepieciešamais gan pašu galdam, gan arī dvēselei. Maija ir liela puķumīle, tāpēc, ja vien atļaus veselība, viņa labprāt nolēmusi pievienoties kādam “Ziemeļlatvijas” abonentu braucienam, ja vien tā mērķis būs kāda puķu vai stādu audzētava vai arī, piemēram, slavenais Ceriņu dārzs Dobelē. Pensionāre sarunas laikā nepārtraukti slavē redakcijas rīkotos abonentu braucienus, ka ļauj cilvēkiem kaut uz mirkli aizmirsties no ikdienas. Taču Maija nav no tiem, kad visu laiku čīkst un ar to bojā noskaņojumu apkārtējiem. Gluži pretēji, viņa ar savu optimismu, pozitīvismu un vēlmi palīdzēt cilvēkiem dara gaišāku dzīvi sev un pārējiem. Un nenoliedzami – arī mums – laikraksta redakcijas darbiniekiem.
