Smiltenes novadā ir spēcīgas orientēšanās tradīcijas. Orientēšanās kluba (OK) “Azimuts” sezona ik gadu sākas pavasarī un noslēdzas vēlu rudenī, papildu tai bērni, jaunieši un pieaugušie regulāri startē valsts mēroga sacensībās, bet labākie un talantīgākie iespēju robežās savu meistarību dodas pārbaudīt plašajā pasaulē.
Arī “Ziemeļlatvija” regulāri seko līdzi orientieristu veiksmēm un panākumiem, kuru patiešām ir daudz. Līdz sezonas sākumam vēl vairāki mēneši, tāpēc ir īstais laiks uz sarunu aicināt OK “Azimuts” vadītāju un šī sporta veida fanātiķi Aldi Lapiņu. Interesanti, kā Aldis pats nokļuva orientēšanās sportā, tāds ir arī mūsu pirmais jautājums.
– Kā nokļuvi līdz orientēšanās sportam?- Pavisam nejauši un neapzināti. Neviens no maniem vecākiem nenodarbojās ar orientēšanās sportu. Pats par to visu neko daudz nebiju ne dzirdējis, ne redzējis. Mācījos Smiltenes astoņgadīgajā skoliņā (tagad Smiltenes Centra vidusskola – red.). Tā bija 7. klase, kuras beigās mums bija prakse lauciņos. Pie manis pienāca skolas direktors Elmārs Rūts un teica, ka viens bērns ir saslimis, vai es nevēlos viņa vietā piedalīties Valkas rajona tūristu salidojumā un veikt orientēšanās distanci. Jautājums bija tikai retorisks. Sapratu, ka būs jābrauc tā vai tā. Vēl šodien atceros, ka orientējos Vijciema mežos un savā grupā izcīnīju 3. vietu. Ar to arī pietika, āķis lūpā.
– Kas tālāk sekoja?- Tolaik bija citādāk, ar orientēšanos nodarbojās atsevišķas cilvēku grupas. Neatceros, ka bērniem būtu notikušas daudzas sacensības. Tomēr kaut kas jau notika. Populāri bija šie salidojumi, kuros viena no aktivitātēm bija tieši orientēšanās. Vienu, otru, trešo reizi pamēģināju un sanāca. Arī vidusskolas laikā piedalījos sacensībās, tur lielu paldies varu teikt savam klases audzinātājam un vēstures skolotājam Gunāram Prikašam. Pēc vidusskolas sekoja armija, bet tad iepauzēju un atkal aizgāja.
– Vai bez orientēšanās nodarbojies vēl ar kaut ko?- Esmu strādājis dažādus darbus gan gaterī, gan ceļubūvē. Tomēr lielāko savu dzīves daļu veltu orientēšanās sportam. Braucu uz Krieviju un Vāciju iegūt zināšanas, kas saistījās ar orientēšanos, karšu zīmēšanu, sacensību organizēšanu, trenera kursus esmu pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.Nokļūstot orientēšanās vidē, sapazīsties ar dažādiem cilvēkiem un rezultātā rodas dažādas iespējas. Esmu vadījis interešu izglītības pulciņus Valkā, bet pēc novadu izveides mans lielākais sapnis ir, lai orientēšanās grupa būtu pašā Smiltenē, kur jaunatni varētu trenēt mūsu pašu talantīgā sportiste Liene Brūvele. Šobrīd sporta skolā ir orientēšanās grupa, taču tā darbojas tikai Grundzālē, kur bērnus trenē Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs Māris Stabiņš. Tas tiešām ir mans lielākais sapnis, un ceru, ka tas piepildīsies.
– Kāpēc tik ļoti iededzies tieši par šo sporta veidu?- Tāpēc, ka šajā sportā viss mainās, nekas nestāv uz vietas – vilina daudzveidīgā un neskartā daba. Lai arī vairākas reizes vienā un tajā pašā mežā notiek sacensības, ainava nekad nebūs viena un tā pati. Arī laikapstākļi nebūs vieni un tie paši. Sajūtas ir grūti aprakstīt. Kādos laikapstākļos tik nav notikušas sacensības – pērkona negaiss, atkala, ledus…
– Tātad, aizrauj daba?- Ne tikai. Orientēšanās ir interesanta ar to, ka iznākums nav prognozējams. Aizbraucot uz Pasaules čempionātu potenciāli labākais sportists nevar būt drošs par savu uzvaru. Viena maza kļūda izšķir visu. Un vēl, ar orientēšanos var nodarboties jebkurš cilvēks, jo šeit nav vecuma ierobežojuma. Sacensībās redzami gan bērni, gan cilvēki ar sirmām galvām.
– Kādas ir OK “Azimuts” prioritātes?- Laiki mainās un līdz ar to mainās daudzas citas lietas. Atceros, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē uz vienu kārtu ieradās vairāk nekā trīssimt dalībnieku. Lielie autobusu mazus un lielus veda no Valkas, Strenčiem, Blomes, Cēsīm, Valmieras, pat no Balviem. Savukārt deviņdesmito gadu sākums bija grūts laiks daudziem sacensību organizatoriem. Kopējā situācija valstīs uz to atstāja lielu iespaidu, radās panīkums. Igaunijā izmira pasaulē lielākās stafetes, Lietuvā gandrīz iznīka “Takas”. Protams, laiki atkal ir mainījušies, taču mūsu prioritātes ir tās pašas – vesels bērns un pieaugušais. Dot iespēju Smiltenes novada iedzīvotājiem pavadīt savu brīvo laiku veselīgi un sportiski. Cik vien varam, esam pretimnākoši bērniem. Pateicoties mūsu labiem draugiem un atbalstītājiem, kas lielākoties ir mani bijušie audzēkņi, sportisti paši un uzņēmēji, mūsu novada bērniem dalības maksa par “Azimuta” kārtām nav jāmaksā. Tāpat finansiāli cenšamies viņus atbalstīt Latvijas mačos. Palīdzam arī talantīgākajiem mūsu orientieristam Artūram Pauliņa no Grundzāles.- Vai šajos laikos sponsori un atbalstītāji ierodas paši vai tomēr jāmeklē?- Ziedu laikos bija vieglāk, uzņēmējiem biznesā veicās, līdz ar to viņi bija dāsnāki. Patiesībā ir ļoti grūti iet un lūgt, vai nevar atbalstīts. Visvieglāk ir tad, ja uzreiz sniedz konkrētu atbildi – jā vai nē. Ir arī tā, ka sola, sola, bet beigās pasaka, piedodiet, šoreiz tomēr nevarēsim. Gribu teikt paldies visiem, kuri mums ir palīdzējuši un palīdz joprojām. Ar viena gādību mēs sedzam dalības maksu bērniem, ar vēl kāda atbalstu varam rīkot nometni jaunajiem censoņiem. Pagājušajā gadā kluba sportistiem bija iespēja iegādāties jaunus treniņtērpus. Viens izmaksāja 85 latus, taču, pateicoties atbalstītājiem, OK “Azimuts” labākie jaunie sportisti tos saņēma dāvanā.
– Daudz kas balstās arī uz entuziasmu?- Tieši tā. Tikai likumsakarīgi, ka šajās aktivitātēs iesaistījušās manas meitas Ilze un Renāte. Palīdz arī sieva Gaida. Viņas apzinās, ka orientēšanās paņem gandrīz visu manu laiku, tāpēc palīdz pie sacensību organizēšanas. Meitas savulaik pašas piedalījās sacensībās. Ilzei ir talants, kur tik viņa nav bijusi. Atceros mirkli, kad saņēmu zvanu un izdzirdēju, ka Renāte skolēnu sporta spēlēs savā grupā ir uzvarējusi, bet studentu čempionātā tajā pašā dienā – Ilze. Tā bija laime pilnībā.Protams, liels atbalsts bijis arī no pašiem orientieristiem. OK “Azimuts” lielākajās sacensībās fanātiski palīdz Māris Stabiņš. Mežā, liekot kontrolpunktus, laiks paiet no rīta līdz vēlam vakaram, citreiz tik naktī viss padarīts. Lieli palīgi bija jaunieši Liene Brūvele un Ilmārs Ķauķītis, taču abi šobrīd vairs nedzīvo Smiltenē. Toties ir Mārtiņš Mārcis Leimanis, mūsu talantīgais datorspeciālists. Ja ir, kas palīdz, kopā varam daudz paveikt.
– Tad droši varam teikt, ka orientēšanās tradīcijas novadā neizsīks?- Jā! Mēs vienmēr esam darījuši tik, cik mūsu spēkos. Gatavojamies jaunajai sezonai, jauniem izaicinājumiem, sākot no aprīļa dodot iespēju ikvienam, vai tas būtu iesācējs vai orientēšanās entuziasts, vai vienkārši veselīga dzīvesveida piekritējs, katru trešdienas pievakari pavadīt kopā ar “Azimutu”.
