Ir sācies jaunā gada pirmais mēnesis – lietains, vējains un drēgns. Daudziem problēmas sagādā apiešanās ar jauno naudu – eiro, citi ik dienu klausās laika ziņas, cerot, ka beidzot peļķes pazudīs un zemi pārklās balts sniegs.
Mums šīs problēmas šķiet pašas lielākās, taču tās sabirst un izzūd, ja atsaucam atmiņā salīdzinoši nesenu vēsturi – 1991. gada janvāri, kad lielākajai daļai mūsu tautas bija vienalga, kāds ir vai būs laiks, bet galvenā doma bija, vai Latvija paliks brīva valsts un, aizstāvot tās neatkarību barikādēs Rīgā, izdosies palikt dzīviem.1990. un 1991. gadu mijā izšķīrās Latvijas liktenis. Tās brīvība karājās mata galā. 1991. gada 1. janvārī bēdīgi slavenās OMON vienības ieņēma Preses namu, lai pārtrauktu Latvijas brīvību atbalstošo preses izdevumu izdošanu, savukārt 4. janvārī Rīgā ieradās PSRS Iekšlietu ministrijas speciālistu grupa ar mērķi pārtraukt pretpadomju aktivitātes. 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēku. Sekoja asiņainie notikumi Viļņā pie televīzijas torņa, un 13. janvārī neatkarības aizstāvji sāka Rīgā celt barikādes, aicinot palīgā visus Latvijas cilvēkus, kuriem dārga savas zemes brīvība.
Baiļu toreiz nebijaŠim aicinājumam atsaucās arī daudzi toreizējā Valkas rajona iedzīvotāji. Tolaik vairāki lielie uzņēmumi Valkā piedāvāja barikāžu aizstāvjiem savus autobusus nokļūšanai galvaspilsētā un vairākums šo uzņēmumu strādnieku un speciālistu vairākas reizes devās uz Rīgu. Viņu vidū bija arī valcēnietis Vilis Poga, kurš uz barikādēm devās trīs dienas. Pensionārs ir rūpīgi pierakstījis to dienu notikumus, lai nekas neaizmirstos un lai varētu barikāžu laika hroniku darīt zināmu nākamajai paaudzei.“Es toreiz strādāju Valkā Meliorācijas sistēmu pārvaldē. Atceros, ka, sākoties barikāžu dienām, mūs ļoti aktīvi aicināja braukt uz Rīgu un braucienus organizēja toreizējais tautfrontietis Uldis Dukurs. Viņš arī mūs sasparoja doties nosargāt Latvijas brīvību. Baiļu toreiz nebija. Tagad domāju, tas bija tādēļ, ka visu laiku man līdzās bija uzticami un pazīstami cilvēki no Valkas. Pirmajā dienā uz barikādēm braucu ar Lauktehnikas autobusu, otrajā – ar meliorācijas būvorganizācijas autobusu, bet trešajā devāmies uz barikādēm ar Meliorācijas sistēmu pārvaldes vieglo automašīnu, jo autobusos vairs nebija vietu,” stāsta V. Poga. Starpgadījums notika pēc pirmās ierašanās Rīgā. Tie, kuri nevēlējās brīvu Latviju, stāvvietā pārdūra autobusam riepas.
Arī pretinieku bija daudzVilis atceras, ka viens no objektiem, kuru vajadzēja sargāt, bija Starptautiskā telefonu centrāle. “Pie tās nejauši satiku radinieku, kurš dzīvoja Rīgā. Viņš atklāja, ka kopā ar draugu no savas darbavietas aizgājis slepus. Ja priekšniecība zinātu, kur viņš devies, uzreiz atlaistu no darba. Sapratām, ka ne visu lielo uzņēmumu vadība simpatizē mūsu cīņai par neatkarību. Līdzīgi notika arī rūpnīcā “Alfa”, kur pastiprināti kontrolēja, vai visi ir darbā, un brīdināja nekādā gadījumā nedoties pie barikādēm. Tolaik Rīgā Interfronte vēl bija pietiekami stipra. Tās pārstāvji ieņēma vadošos amatus ne tikai vairākos uzņēmumos, bet arī mācību iestādēs. Viņi kategoriski iestājās pret barikāžu veidošanu,” saka V. Poga.Barikāžu dalībnieks piebilst, ka domas dalījās arī pašā meliorācijas pārvaldē. “Pirms došanās uz Rīgu Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijā notika vadošo nozares darbinieku sanāksme, kurā izstrādāja grafiku, kādu tehniku, kad un uz kurieni sūtīt. Bija domāts lieljaudas agregātus novietot pie valdības nama, Augstākās Padomes un pie tilta Vecmīlgrāvī. Galvenās meliorācijas pārvaldes priekšnieks vēl pēc sanāksmes kritiski vērtēja vairākuma lēmumu sūtīt uz minētajām vietām tehniku, skaidrojot, ka tas ir lieks darbs, jo ar mierlaika mašīnām nevar stāvēt pretim militārajai tehnikai. Viņš neaizdomājās tik tālu, ka barikāžu sakraušanā bija izmantoti dzelzsbetona bloki, kas būtu ciets rieksts pat tankiem. Es tolaik vēl domāju, vai tiešām armijnieki būtu tādi muļķi, ka nolemtu bojāt savu tehniku, triecoties šajos blokos. Pēc manām domām, armijnieki arī baidītos šaut uz neapbruņotiem cilvēkiem. Man šķiet, ka toreiz tā arī bija. Nospēlēja, tā sakot, psiholoģiskais moments,” apliecina V. Poga.
Valdīja izpalīdzība un vienotībaVilim visu mūžu paliks atmiņā šajās dienās lieliskās savstarpējās attiecības, kas valdīja starp barikāžu sargiem. To piedzīvošanu viņš uzskata par lielu ieguvumu savā dzīvē. “Vēl tagad nebeidzu apbrīnot to lielo patriotismu, biedriskumu un vienotību, kas bija mūsu starpā. Pat ar pilnīgi svešiem cilvēkiem ļoti ātri sapratāmies un atradām kopīgu valodu. Atmiņā palikusi kāda rīdziniece. Laikā, kad virs telefonu centrāles lidinājās PSRS armijas helikopters, viņa atnesa pīrāgus un siltu tēju. Redzot helikopteru, viņa mums vaicāja: “Vai noturēsimies?” Atbildējām, ka, protams, noturēsimies. Tādēļ jau esam atbraukuši. Tad viņa atplauka smaidā, un tas ilgi palika viņas sejā. Helikopteru pavadījām ar lāstiem un paceltām dūrēm,” atminas Vilis. Ar pateicību barikāžu dalībnieks piemin arī citu rīdzinieci, kura atļāva savā dzīvoklī izmantot tualeti un sasildīties. Līdzīgi savstarpējas izpalīdzības un gādības mirkļi tika piedzīvoti vairākviet. Painteresējos, vai barikāžu dalībniekiem bija arī ieroči. “Man un maniem paziņām bija tikai gāzmaskas un respiratori, taču dzirdēju runājam, ka ir izveidota brigāde no bokseriem un cīkstoņiem, kuriem bija uzdevums neielaist centrālē nevēlamas personas. Esot bijušas arī degmaisījuma pudeles un aukstie ieroči, bet, paldies Dievam, tos nevajadzēja pielietot,” saka V. Poga.Viņš atceras, ka ar visu sirdsdegsmi neatkarības aizstāvēšanā aktīvi piedalījās vairāki Valkas novada cilvēki. “Jau pieminēju Uldi Dukuru, kurš mūsu pilsētā zvanīja uz visām iestādēm un aicināja doties palīgā barikāžu aizstāvjiem. Esam pateicīgi arī Kārķu pagasta zemnieku saimniecības “Auri” saimniekam Mārtiņam Pētersonam, kurš barikāžu dalībniekus nodrošināja ar savā saimniecībā gatavoto pārtiku. Kopā ar mani bija arī Vilis Zvirbulis un Broņislavs Vagals, ar kuriem plecu pie pleca sargājām valsts neatkarību. Visus nevaru nosaukt, bet tādu cilvēku no mūspuses bija daudz,” apliecina V. Poga.Latviešu varonība tolaik lika nolaist rokas arī daudziem interfrontistiem, kuri gribēja paturēt Latviju okupācijā. Vilis atceras, ka vienā no barikāžu dienām uz Interfrontes aicināto gājienu un mītiņu sanāca krietni mazāk cilvēku kā iepriekšējās reizēs.
Patriotisms nobiedēja pretiniekusVaicāts, vai barikāžu dalībnieks ne mirkli neiedomājās, ka varētu notikt arī asinsizliešana, Vilis atbild, ka sirds dziļumos ticējis – viss būs labi. “Citādāk arī nedrīkstējām domāt, jo tad jau nebūtu jēgas mūsu cīņai, ja domātu par sakāvi,” spriež V. Poga.Pēc viņa domām, 1991. gada janvārī tautas parādītā varonība un patriotisms bija kā iespaidīgs psiholoģiskais ierocis, kas nobiedēja PSRS spēka struktūras un lika tām atkāpties no centieniem saglabāt okupāciju. “Tas bija neaprakstāms mūsu vienotības laiks. Lielākā daļa cilvēku nepalika savos siltajos dzīvokļos, bet devās pieteikties braucienam uz barikādēm. Nevienu nenācās lūgt vai pierunāt. Tas ļoti saviļņoja,” saka Vilis.Viņš ir pārliecināts, ka vajadzības gadījumā arī tagad Latvijas tauta spētu vienoties savas brīvības aizstāvēšanai. “Ja tā padomā, man nekā netrūkst. Ir pensija, dzīvoklis, varu piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Nav jāžēlojas, ka mums tā vai cita trūkst. Neviens taču neko neuzdāvinās. Mūsu valsts jāceļ mums pašiem,” apliecina V. Poga.
