Ik gadu janvārī atceramies barikāžu laiku. Pēdējos divos gados daudzās skolās notiek šī vēsturiskā laika notikumu reproducēšana, lai jaunā paaudze labāk zinātu un izprastu, kādēļ toreiz cilvēki galvaspilsētā cēla barikādes.Tas viss ir labi, taču, domāju, ka esam aizmirsuši vienu svarīgu lietu. Barikāžu laikam vajag būt atskaites punktam turpmākajam darbam mūsu brīvvalsts veidošanā. Atskaites punktam tādā nozīmē, lai mēs, atskatoties uz to, vērtētu, vai neesam novirzījušies no kursa uz kādreiz izsapņoto brīvību, un, tiklīdz redzētu, ka ceļš novirzās sāņus, to atkal iztaisnotu. Savā ziņā barikādēm vajadzētu būt kā bākai, kas neļauj nomaldīties. Vajadzētu. Taču dzīvē redzam ko citu. Par krīzi visvairāk likts samaksāt tautai, kas daudzus iedzina trūkumā, bet valdošās augšas varēja lepoties ar veiksmes stāstiem. Korupcija nav iznīdēta, bet tās apkarotāju kantorī notiek tā saucamie mentu kari savā starpā, ko valstsvīri cenšas apturēt, izmantojot politisko ietekmi un, protams, vispirms atbalstot savas partijas izvirzītos cilvēkus. Pēdējās dienās demisionējušais premjers skaidri parādīja, ka viņam tik bieži piedēvētā godīguma vietā viņš patiesībā vispirms rūpējas par sava pārstāvētā politiskā spēka ierēdņu drošību un palikšanu amatā. Spēcīgs brīdinājuma zvans, ka valsts novirzījusies no pareizā kursa, atskanēja Zolitūdē, taču netika ievērots. Jau atkal uz šīs traģēdijas fona redzama dažu cenšanās no nelaimes izsist sev materiālu labumu. Vajadzētu taču beidzot padomāt, kādēļ tik bieži barikāžu dienu dalībniekiem vaicā, vai viņi vēl stāvētu barikādēs?
