Biju iecerējis jaunu gadu sākt ar mazliet globālāku pasaules norišu skatījumu, bet pēdējā laika notikumi Krievijā man liek šo nolūku mainīt. Mums, Latvijas iedzīvotājiem, tas svarīgi tāpēc, ka tuvojas Soču olimpisko spēļu sākums, bet daudzi apskatnieki par šo spēļu uvertīru uzlūko islāmistu aktivitāšu pieaugumu, tostarp trīs asiņainus teroraktus Volgogradā, kas kopā prasīja 40 nevainīgu cilvēku dzīvības. Pieredze liecina, ka ikviens islāmistu noziegums liek organizēties krievu radikālā nacionālisma grupējumiem, un tad sekas grūti paredzamas.Jaunākajā žurnāla “National Geographic” numurā ir raksts “Krievijā putina”. Daudznozīmīga vārduspēle, kur rodamas asociācijas ne tikai ar Putina uzvārdu, bet arī ar sniegputeni un naudas putināšanu.Kad Putins personīgi pārliecināja Starptautisko olimpisko komiteju, ka ziemas olimpiskās spēles jārīko Sočos, proti, subtropos, plānotajā vietā bija tikai padomju laiku kūrorts un viena privāta slēpošanas trase pussimts kilometru attālajos kalnos. Maskava solīja, ka tiks nodrošināts finansējums 20 miljardu dolāru apjomā un viss notiks. Ar milzu pūlēm, iztērējot 60 miljardus dolāru, tiesa, trešo daļu samaksājot kukuļos vai nozogot, visi vajadzīgie objekti gandrīz gatavi, tiesa, hokeja hallei vietu atrodot Adlerā. Un nav līdz šim bijušas nevienas olimpiskās spēles, kuras vietējie iedzīvotāji uztvertu ar nedalītu naidu, kamēr, teiksim, Vankūveras iedzīvotāji iepriekšējo spēļu norisi uztvēra ar sajūsmu un lepnumu.Bažas par Soču olimpiādi raisa gan klimata untumi, gan biežie sniega lavīnu nogruvumi, gan teroristu bāzu tuvums. Kaujinieku līderis Doku Umarovs solījies sarīkot elli. Savulaik esmu bijis gan Sočos, gan kalnos, kur tolaik atradās paprāvs ciemats Krasnaja Poļana, bet vēl trīs kilometrus tālāk cits ciematiņš, ko sauca par “Igauņu dārzu”. Tur vēl sastapām sirmu igauni, kurš kopa kolhoza bišu dravu un katru gadu bišu indi un citus produktus veda uz Tallinas farmaceitisko rūpnīcu.Vietai visai asiņaina vēsture. Cariskā Krievija 19. gadsimtā pielika milzu pūles, lai pakļautu Ziemeļkaukāza tautas, un visniknāko un ilgāko pretestību izrādīja čerkesi. Kad ar Kubaņas kazaku palīdzību čerkesi bija gandrīz padzīti no Kaukāza priekškalnēm, par pēdējo pretošanās vietu kļuva Krasnaja Poļana, līdz pirms 150 gadiem notika izšķirīgā kauja. Sagūstītos čerkesus izsūtīja uz Osmaņu Turciju, daudzi gāja bojā jau ceļā. Kad spaidi piemeklēja arī priekškalnēs nometinātos igauņus, visa kolonija vienā naktī ar iedzīvi un mājlopiem šķērsoja klinšaino kalnu grēdu un apmetās no čerkesiem iztukšotajā aizā. Igauņi esot izveidojuši padomju laikā pirmrindas kolhozu, līdz 1938. gadā gandrīz visi vīrieši tika apcietināti un pazuda bez pēdām.Garām ciematam Krasnaja Poļana plūst kalnu upe padziļā gravā, aiz tās kalnu grēda un aiz tās cita ieleja, kur vēl nesen mitinājās gruzīni. Gaisa līnijā tas tikai trīs kilometru attālumā no galvenajām sacensību trasēm, tāpēc krievu karavīri ar abhāziešu palīdzību gruzīnus no turienes aizdzina uz Svanētiju. Presē ziņots, ka tur nesen atrasta ieroču slēptuve, tajā skaitā mīnmetēji.Krievijai, kā zināms, ļoti maz teritorijas, tāpēc tiek darīts viss iespējamais, lai valsts atgūtu impērijas statusu. Čečeniju ar viltīgā Kadirova rokām it kā nomierināja, tiesa, tas prasīja miljardus. Atlikušie kaujinieki Kadirovu netraucē, un Kadirovs netraucē Doku Umarovu. Tie čečeni, kuriem prāts nesas uz karošanu, tagad dodas uz Sīriju, lai tur ieviestu savu kārtību. Bet paliek Kabarda-Balkārija, Ingušija un Dagestāna, kur katra iznīcināta islāmista vietā rodas desmit citi, tostarp radikālā islāma važās iesaistās aizvien vairāk etnisko krievu.Soču olimpiskās spēles ir personīgi Putina starptautiskā prestiža jautājums, tāpēc izmisīgi tiek darīts viss iespējamais, lai novērstu teroristu plānus. Priekšroka tiek dota policejiskajam režīmam visas valsts mērogā, kaut Soču tuvākajā apkaimē lielākās cerības saistās ar Kubaņas un Terekas kazaku zemessardzi. Kazaki vismaz pēc izskata spēj noteikt, kādai tautībai katrs melnīgsnis pieder.Lai pierādītu, ka Krievija ir civilizēta zeme, Putins no cietumiem steidza atbrīvot ap 25 tūkstošiem ieslodzīto, tostarp atbrīvots un uz Vāciju deportēts Putina personīgais ienaidnieks Hodorkovskis. Daži publicisti, piemēram, Porhomenko, Hodorkovska atbrīvošanu salīdzina ar Mandelas un Havela brīvlaišanu. Tas gan ir pārspīlējums, jo Hodorkovskis nepretendē uz prezidenta krēslu Kremlī, turklāt viņam kā ebrejam tas Krievijā nebūtu iespējams. Bet par Hodorkovski mēs vēl dzirdēsim un pieredzēsim arī to, ka Krievija maksās simtus miljonus bijušajiem JUKOS akcionāriem.Lai kā Putina režīms pretojas, krievu intelektuāļi un uzņēmēji aizvien lielākā skaitā pamet savu valsti. Viņi bēg no nesakārtotības un no režīma, kur Putinam pietuvinātie varasvīri un ierēdņi ikvienam censonim var atņemt biznesu. Sarūkot peļņai no naftas eksporta, valsts budžets vairs nespēj finansēt augošos militāros izdevumus un agrārās civilās programmas. Bet, lai noturētu impērisko ambīciju orbītā līdz ekonomikas sabrukumam novesto Ukrainu, Putinam atrodas gan 15 miljardi, gan iespēja samazināt gāzes cenu. Bet par Ukrainu būtu jārunā speciāli.Krievijā ik pa brīdim pavīd runas, ka valsts var sabrukt, teiksim, sadalīties pa Urāliem. Var arī Tālie Austrumi atdalīties, kur jau tagad liels ķīniešu pieplūdums. Ka problēma visai nopietna, aizvien uzskatāmāk liecina, cik nervozi šādas hipotēzes tiek uztvertas Kremlim pietuvināto politiķu aprindās.Šajās un daudzās citās kopsakarībās mums jāvērtē arī Krievijas “maigās varas” izpausmes Latvijā. Tie, kas solās ar Putinu sēdēt pie viena galda, laikam īsti nesaprot divas lietas. Pirmkārt, jebkuru piekāpšanos vai laipnību Krievija uztver kā vājuma pazīmi, tāpēc mēdz pastiprināt politisko un ekonomisko spiedienu. Otrkārt, pasaulē nekas nav mūžīgs, tajā skaitā arī Putins un viņa mafija.
