Lai gan jau apkopojām laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcijas rīkotajā akcijā “Kam es saku paldies!” iesūtītās vēstules (tās varēja izlasīt 20. decembra laikrakstā), taču vēl turpinām publicēt vēstules arī šajā laikraksta numurā. Tās redakcijas pastkastītē nonāca nedaudz vēlāk par noteikto termiņu. Akcija vēlreiz apliecina, ka mēs mākam viens otram no sirds pateikt paldies.
Paldies jums!Esmu “Ziemeļlatvijas” lasītāja jau ļoti daudzus gadus. Esmu piedzīvojusi arī avīzītes nosaukuma maiņu, bet palikusi tai uzticīga. Dažreiz iznāk lasīt gan par bērniem, gan mazbērniem, kuri piedalās sportā vai kultūras dzīvē. Šoreiz ar jūsu starpniecību gribu pateikties Ventim Jundzītim un Ritvaram Bezsapočņikovam par palīdzību zemes darbos. Mīļu paldies saku bijušajam Kārķu pagasta priekšsēdētājam Aivaram Cekulam par palīdzību saimniecībā, izlīdzot ar traktortehniku. Visbeidzot sakām paldies mūsu pastniecītei Dacītei, kura ar laipnu smaidu un mīļumu dara savu darbu. Laimīgu un veiksmīgu 2014. gadu visa gada garumā!Pensionāri Vizma Zute, Uldis Zutis Kārķu pagasta “Lejasnaglās”
Paldies žigulīša šoferītim Kādā tālā rudens dienā pa ceļu gāja jauna sieviete. Pār viņu bija nogāzušās debesis – viņa raudāja. Sieviete gāja pa pašu ceļa malu pretēji braukšanas virzienam. Viss kā pēc ceļu satiksmes noteikumiem. Taču pēc noteikumiem nebija tas, ka viņa raudāja. Viņa ļoti cerēja, ka pretim braucošās mašīnas un autobusi to neredz. Bet laikam taču redzēja. Un mašīnas brauca tik tuvu. Vienu brīdi viņai prātā iešāvās doma – ja nu paspertu soli vairāk uz brauktuves pusi? Tās greznās joņojošās mašīnas nepaspētu nobremzēt. Bet šoferu bija žēl. Un viņa gāja tālāk, kā iepriekš – pa pašu ceļa maliņu. Arvien ātrāk un ātrāk, cerot, ka piekusīs vai arī, ka izbeigsies asaras. Bet nepiekusa un asaras neizbeidzās. Pēc jau diezgan ilgas iešanas (vismaz pašai tā likās) blakus viņai tikai ceļa pretējā pusē piestāja mašīna. Laikam žigulītis. Šoferis vaicāja, kurp viņa tā iedama. Esot jau pirmīt ievērojis, kad pirms laiciņa braucis pa šo pašu ceļu. Tad nodomājis, ka iet uz kādām tuvējām mājām. Sieviete nosauca sava ceļa galapunktu, un žigulīša šoferis aicināja viņu mašīnā. Tik tālu gan nebraucot, bet kādu gabaliņu varot pavest. Kāpēc neesot balsojusi? Bail, sieviete atzinās. Bet mašīnā iekāpa, jo pēc sejas zināja cilvēku, kurš sēdēja pie stūres. Pašai bija kauns, bet pat mašīnā asaras nespēja rimties, taču vīrietis pie stūres nevaicāja neko. Izlikās, ka viss ir kārtībā, tomēr sievieti aizveda pat lielāku ceļa gabalu, nekā bija nodomājis un pašam vajadzēja braukt. Šķiroties viņš sievietei novēlēja kaut ko ļoti labu. Viņa gan vairs īsti neatceras, ko. To gan atceras, ka šofera skatiens bija dikti bažīgs. Šoferis apgrieza mašīnu un aizbrauca savās gaitās. Sieviete turpināja ceļu. Asaras joprojām nespēja un nespēja rimties. Bet viņa bija bezgala pateicīga cilvēkam, kurš viņai tik smagā brīdī pasniedza roku. Ne lūgts, ne aicināts. Pats no savas brīvas gribas. Pateicīga cilvēkam, kurš, neko nevaicājot un nedodot padomus, vienkārši bija blakus. Žigulīša šoferis, pats to neapjaušot, bija kādas debesis padarījis mazliet gaišākas, kā arī ar savu rīcību parādījis, ka neviens pasaulē nav viens. Sieviete vairs neatceras, vai toreiz šim cilvēkam pateica paldies. Šis brīdis viņai bija tik smags un sarežģīts – kāds tik ļoti tuvs cilvēks bija viņai nodarījis pāri, bet kāds gluži svešs cilvēks bija viņai sniedzis palīdzīgu roku un atbalstu. Teikt paldies nekad nav par vēlu, tāpēc jaunā sieviete saka siltu un no visas sirds patiesu paldies tā žigulīša šoferim Alfonam Putniņam. Iespējams, viņš pats šo gadījumu varbūt jau piemirsis. Sieviete saka paldies par atbalstu un sapratni grūtā brīdī. Lai stipra veselība Jaunajā gadā!Paldies arī laikrakstam par jauko “Paldies” akciju!Jaunā sieviete
