Patīkamu pārsteigumu sagādājuši Valkas novada literāti, izdodot literārās apvienības kopkrājumu “Ritums”, pievienojoties tiem daudzajiem novadiem, kam šāds kopkrājums jau ir. Pilnīgi jāpiekrīt krājumā teiktajiem Mārītes Magones ievadvārdiem, ka “lasītājs šo grāmatu vērs vaļā ar milzīgu interesi”. Tā aizrāva arī mani, radot vēlmi dalīties ar iespaidiem par autoru veikumu. Pozitīvi, ka izdevums dod ieskatu arī mūžībā aizgājušo daiļradē, vienlaikus ļaujot iepazīties ar pašreiz aktīvi rakstošo un jau zināmo autoru darbiem. Līdztekus lasītāju uzrunā arī tie, kam radošais ceļš tikai sākumā, bet kuri jūt pārliecību, ka nākotnē tas varētu turpināties.
Savulaik tautas mīlēti bija Vijas Upmales romāni un grāmatas bērniem. Patīkami, ka no jauna ar rakstnieci varam satikties nelielajā prozas darbā “Mandeļkūka”. Augstas raudzes ir Velgas Kriles un Pētera Brūvera dzeja, veiksmīgi sastādītāju izvēlēta. Ja savulaik netiku īsti pamanījusi Jāni Locānu un Vitāliju Lozdu, tad patīkams pārsteigums ir viņu dzejoļu kopas, kas atlasītas šim krājumam. Tēlaina, bagāta valoda, domas, kas mūsdienīgi aktuālas joprojām, rada dzejai tik svarīgo līdzpārdzīvojumu. Tas pats sakāms par Valdi Ķikānu. Visplašāk pazīstamais no šīs grāmatas autoriem, arī joprojām populārs ar savu publicistiku ir Arturs Goba. Viņa literārās darbības diapazons ļoti plašs – dzeja bērniem un pieaugušajiem, daudzas grāmatas par vēsturi. Saistoši arī kopkrājumā lasāmie darbi. Vienīgi jāpiebilst, ka būtu bijis lietderīgi autoram atvēlēto sadaļu papildināt arī ar kādu nelielu fragmentu no senvēstures vai mitoloģijas žanru darbiem. Daudzu gadu garumā lasītāju mīlēta ar Anitas Anitīnas dzeja. Tā valdzina ar savu cilvēcisko sirsnību, katram pazīstamām dzīves un dvēseles izjūtām. Par spīti skarbajai dzīves realitātei Anitīnas dzejoļos kopkrājumā jūtama tik ļoti mums pietrūkstošā romantikas elpa, tie ir aicinājums uz sapratni un labestību. Enerģētikas aura staro no Aijas Ābenas dzejoļiem, tie ir krāsaini, dzīvespriecīgi un rosinoši. Piestrādājot pie literārās valodas, autores dzejas gājums varētu radīt paliekošas vērtības. Aivars Zilbers radījis augstas kvalitātes prozu. Gan “Vasaras nakts mistērija”, gan “Neizturamās suņa acis” valdzina ar neparastiem sižetiem, pēc izlasīšanas pārdomu atbalsis turpinās vēl ilgi. Atceroties kādreiz lasītās Aivara Zilbera tēlainās miniatūras, būtu vēlēšanās visu viņa uzrakstīto ieraudzīt grāmatā. Iveta Keiša vēršas pie lasītāja ar vārdiem: “Galvenā tēma, par ko rakstu, – ceļš pie sevis, gara izaugsme un gara brīvība, bet vienlaikus arī harmonija ar Dievu, ar visu, ko Viņš darījis”. Šie meklējumi jūtami arī literārajā procesā – gan “Pasaka par kumeliņu, kurš gribēja lidot”, gan “Pasaka par sēnēm” pilnīgi atbilst labas literārās pasakas standartiem, īpaši pēdējā iepriecina ar valodas bagātību, kā tik bieži pietrūkst mūsu literatūrā.Ausma Kurpniece, kuras dzejas labestība arī šajā krājumā silda mūsu ikdienu, spoži uzdzirkstī tēlojumā “Ģimeniski faktiņi putnu dzīvē” un “Pirms naktsmiera”. No sirds gribas pasmaidīt, lasot mazdēla dialogu ar omīti un laulātā pāra sarunu pirms naktsmiera. Te nu ir izdevies apgāzt teicienu, ka latviešiem humora nav. Normunds Rudzītis, šķiet, ir meklētājs, jo raksta dzeju, lugas, prozu. Publicētie darbi rada iespaidu, ka jo vairāk māc ārējā dzīve, jo vairāk dienas jāpiepilda ar iekšējo saturu. Pretēji tam, ko pēdējos gados pūlas mums iestāstīt. Gan dramatiskajā duetā “Spēle”, gan darbā “Tu” atraisītība dvēseles meklējumos, patstāvība, jaunas teritorijas apguve jūtu izpausmē, kas varētu radīt arī zināmu polemiku. Ar savdabīgu spožumu izceļas dzejolis “Noēma”. Ļoti maz no krājuma var uzzināt par Ie.Viņu. Kā autore pati par sevi saka: “Mani sauc x-cilvēks.” Tā kā arī dzejoļi rakstīti pēc vismodernākajām prasībām, neatklājot dziļāku būtību, tad mans kā lasītājas secinājums ir tāds, ka uz dzejas takas nostājusies simpātiska, dzīvespriecīga, drosmīga meitene, kura gatava “ravēt bezdibeni sava ceļa malā” un kurai “vistaisnākās dzīves līnijas noapaļojas mēnesgaismā”.Atšķirībā no jau lasītiem kopkrājumiem, savdabīgu akcentu grāmatai piedod tur ieviestie dzejas tulkojumi. Patīkami pārsteidza Zanes Brūveres-Kvēpas tulkotājas un atdzejotājas veikums. Veiksmīgi latviskoti lietuviešu autori Marjus Buroks, Jurgita Jasponīte. Tikpat atzinīgi jāvērtē Indras Brūveres-Darulienes tulkojumi. Ilzes Butkutes, Ramunas Brundzaites krāšņie dzejoļi tulkojumā tikpat spilgti kā oriģinālvalodā.Grāmatas trešo daļu pārstāv gan dzirdēti, gan pilnīgi nezināmi autori. Dažam tikai pa vienam dzejolim. Īpaši gribas izcelt Raimondu Brici, kuram dzejas rakstīšanai vajadzētu pievērsties pavisam nopietni. Tēlaina Baibas Lucas dzeja, savdabīgs Roberts Auziņš, sirsnīgas un mazliet nostalģiskas savās vārsmās ir Māra Krieviņa un Ārija Tīmane. Izjusts ir Maigas Putniņas tēlojums par Turnu, pasmaidīt liek Tamāras Elziņas “Varbūt es esmu leduslācis”. Tālāk pa dzejas taku vajadzētu iedrošināties iet Sintijai Kvēpai, Zanei Sīmanei, Marijai Kļujevai, Veronikai Jurgenai. Iepriecināja Valdas Lārmanes dzejolī “Zelta stīgas” veiksmīgais folkloras elementu pielietojums.Ar vizuāli pievilcīgo kopkrājumu “Ritums” Valkas novada autori ir apliecinājuši, ka arī viņi pilnvērtīgi iekļaujas mūsu laikmetu veidojošās literatūras kopainā. Krājumam nevar būt līdzsvarotas kvalitātes, nedz arī kopīgas tēmas, jo ar vienu mērauklu nevar mērīt profesionālu literātu un amatieri vai tikko rakstīt sākušu autoru darbus. Bet visus vienojoša ir piederība Valkas pusei.Arī nobeigumā citēšu Mārītes Magones vārdus, kurai lieli nopelni šīs vērtīgās grāmatas tapšanā: “Cerams, ka šī grāmata rosinās ne tikai mūs pašus radīt jaunas idejas un darbus, bet arī piesaistīs apvienībai jaunus literatūru mīlošus cilvēkus. Vārdi ir spēks un enerģija. Par izrunāto vārdu nav zināms, kurp to gaisa straumes aizskalos, bet mūsu uzrakstītais vārds paliks šajā grāmatā un literatūras vēsturē. Ceram, ka arī Tavā sirdī, jo to taču ir sarakstījuši savējie – novadnieki.”
