Svētki no ikdienas atšķiras ne vien ar noskaņojumu, bet arī ar garšu. Latvieši ir tradīcijām bagāti, gatavojot svētku mielastu Ziemassvētkos un Vecgada vakarā. Kāda sena paraža vēsta, ka Vecgada vakarā ir jāapēd divpadsmit ēdieni, kuriem mūsu senči piedēvēja īpašu nozīmi, lai visi nākamā gada divpadsmit mēneši būtu veiksmīgi. Kad runā par tradīcijām, daudzi atceras savu bērnību, kad ģimenē kāds no vecākiem gatavoja svētku pusdienas un vakariņas, bet bērni ar nepacietību gaidīja, kad varēs sēsties pie skaisti saklātā galda. “Ziemeļlatvija” devās noskaidrot, kā ar svētku sajūtu un garšu ir tagad, kad izauguši esam ne tikai paši, bet arī mūsu bērni, mazbērni un citam pat mazmazbērni.Nākas secināt, ka lielāka vērība ģimenēs tiek pievērsta jau aizvadītajiem Ziemassvētkiem, savukārt Vecgada pavadīšana vairāk tiek pozicionēta kā izklaidējošs notikums, kurš biežāk tiek atzīmēts kā ģimenes, tā draugu lokā. Lielāku vērību svētku mielastam šajā vakarā pievērš tie, kuriem 31. decembrī ir vārdadiena, dzimšanas diena vai kāzu jubilejas gadadiena. Tomēr, neskatoties uz to, ka ir 21. gadsimts un gastronomijas pasaule kļuvusi daudz bagātāka un netradicionālāka, latvieši priekšroku dod senajiem un tradicionālajiem svētku ēdieniem.
Svētku simbols – pelēkie zirņiInguna Avota, Smiltenes tehnikuma Viesnīcu un restorānu nodaļas vadītājaUj, agrāk daudz vairāk stāvēju pie plīts un gatavoju, tagad tas viss kļuvis citādāk. Ģimenē mums ir dažādi rituāli. Ik gadu ēdienu skaits mainās, tas ir atkarīgs no tā, ko katrs padzirdējis pa radio vai televīziju. Ja dzirdēts, ka galdā jāceļ deviņi ēdienu, tad ir deviņi. Kā simbols mums ir pelēkie zirņi, lai nākamajā gadā nebūtu asaru. Jā, jā, tas piepildās! Vēl mums ir cūkas šņukurs, pupiņas, salāti. Tradicionāli mums ir arī saldais ēdiens. Šogad – zemeņu krēms ar putukrējumu. Jauno gadu dodamies sagaidīt kopā ar draugiem vai radiem, taču arī pie viņiem vienmēr ir bagātīgi klāts galds, ieturot latviskās tradīcijas. Savukārt nākamajā rītā dodamies ciemos pie mammas un tēta. Negribu izklausīties banāla, taču jums visiem jaunajā gadā novēlu, lai pietiek – pietiek prieka, sajūtu, ēdiena. Vairāk ir jāpriecājas, jo mums ir tik daudz par ko priecāties!
Vienmēr sarūpēts no pašu saimniecībā izaudzētāMarita Mūze, Smiltenes novada domes sabiedrisko attiecību speciālisteNo bērnības atceros, ka svētki mums bija īpaši un ģimeniski. Ģimenē esam septiņi bērni. Brīžiem nebija naudas dāvanām vai kam citam, taču mamma un tētis vienmēr sarūpēja ēdieniem bagātu svētku galdu. Mēs palīdzējām. Štovēti kāposti, pīrāgi, aknu pastēte un aukstā gaļa, vistas buljons, pelēkie zirņi ar speķi, biešu salāti, mammas ceptā maizīte, kotletes, karbonādes, cepetis no pašu saimniecībā izaudzētās cūkas. Mums pat ir īpašais svētku galdauts, kas katru gadu tiek klāts tikai šajos svētkus. Galdautu pirms aptuveni trīsdesmit gadiem mums uzdāvināja radinieki no Kanādas.Tagad mēs, bērni, esam izauguši. Izaugot pašiem, mainījušās arī tradīcijas. Svētku sajūtu un tradīcijas katrs mēģina turpināt un radīt savā ģimenē, visi kopā sabraucam retāk. Tomēr vienojošais mums visiem ir šī lauku māju sajūta. Atceros, kā bērnībā Vecgada vakarā visi gājām tālāk uz lauka, mums pat bija pašiem īpaša vieta, kur nostājāmies un gaidījām, būs pilsētā uguņošana vai ne. Jāatzīst, ka, svētkus svinot atsevišķi, ēšanas paradumi ir mainījušies. Rodas jaunas vēlmes un garšas. Pēdējos gados pieprasīts ir lasis vai cepta zivs. Tomēr tas tāpat neaizstās mammas gatavotos ēdienus.Cūkgaļas cepeti mūsmājās ar štovētiem kāpostiem pagatavoja šādi: iepriekšējā dienā cepetis tika ierīvēts ar sāli, melnajiem pipariem un ķiplokiem, cepts malkas cepeškrāsnī vairākas stundas, ik palaikam to pārlejot. Lielākā nozīmē jau ir cepējā, mūsu gadījumā mammai, nevis garšvielās. Jo vislabākais ēdiens sanāk tad, kad to dara ar mīlestību un cep saviem mīļajiem cilvēkiem! Jaunajā gadā vēlu, lai sirsniņas silda tuvu un mīļu cilvēku klātbūtne, jo, manuprāt, lielākā dāvana ir tieši kopā būšana.
Atceras mammas taisīto putraimdesuMaira Kupriša, biedrības “Abulas lauku partnerība” starptautiskā projekta autoreKā jau daudzi citi, arī man jāsaka, – agrāk svētku laikā vairāk tika domāts par ēdieniem, ko likt vakariņu galdā. Noteikti tie bija zirņi, kāposti, cepetis, kas cepts īstā lauku krāsnī ar malku, un mammas gatavotā putraimdesa. Mamma ūdenī lika tīro speķi un izvārīja, lai ir labs buljons. Speķi samala pēc gaumes – rupji vai smalki. Pēc tam vārīja miežu putraimus, lai sanāk kā biezputra, klāt pieliekot speķi. Kad vārījums atdzisa tā, lai to varētu maisīt ar rokām, klāt pielēja asinis. Kad viss kārtīgi bija samaisīts, masu pildīja tīrās cūku tievajās zarnās. Sāls jāpievieno pēc katra paša garšas izjūtām. Piepildītās desas lika verdošā ūdenī, bet pēc tam koka virtenē glabājās pieliekamajā. Pirms pasniegšanas apcepa. Pēdējā laikā vairs desu paši netaisām. Šoziem to nopirku jaunajā gaļas veikaliņā Smiltenē. Saistībā ar svētkiem mums ir vēl kāda tradīcija, taču tā nesaistās ar gastronomiju. Apbraukājam dažādas pilsētas, apskatāmies, kā tās izrotātas. Lai prieks ne tikai vēderam, bet arī acīm un sirdij.
