Smaida Maskina
Sniedziņš
Balts sniedziņš snieg No visām debess maliņām. Tā piesnieg meži, lauki Tik pasakaini balti, balti. Tas uzkrīt tev uz degungala Un pazūd it kā nebūtu nemaz. Tik maza lāse palikusi, Ko ātri notraus tu ar vienu rokas vēdu. Tāds viegls smaids man iekrīt sejā, Ka tādu pārsteigumu var radīt Tik maza sniegpārsliņa!
Sniegs
Snieg lēni sniega dejas Pār pasauli un smejas… Mirdz zvaigznes sidrabā Un mēness zelta loku liec.Tu veries debesīs, Šiem skatiem līdzi tiec.
Cik skaisti sniega pārslas viz! Viena pie otras, katra savā balles tērpā kā māsas… Dej vienā valsī tik lēni, lēni, līdz nonāk uz zemes, Veidojot baltas sniega mices. Prieks rodas sirdī cilvēkam: Sniegs baltais – sliktās domas, darbus Mīlestībā pārvērš.
Anita Anitīna
* * * Naktī dzirdēju es, Ko zvaigznes Viena otrai klusiņām Stāstīja, Un smieklus Kā sudraba zvirgzdus Pāri pasaulei Draiski bārstīja. Tagad zinu es Noslēpumus, Ko citiem zināt Nav ļauts, Bet kabatā man
Ne atslēgas, Bet smieklu zvirgzdi. Un daudz!
* * * Katra sniegpārsla, Kas vēl kritīs, Un tā pilnīgi noteikti būs, Radīs to īpašo sajūtu, Kas, ja atnāk, tad nepazūd. Gribēsies visus mīlēt, Žēlot un labu teikt, Gaidīt mazītiņu brīnumu Un pašam brīnumus veikt. Gribēsies dot un dāvāt Vairāk, kā pašam ņemt. Zīlēt zvaigznēs Briesmīgi tālās, Ko Liktenis rīt mums lemj. Gribēsies tik daudz laba Un skaista no sevis dot – Gluži kā svecei, Kas gaismu Un siltumu izstaro.
Vēl dienas reizēm ir drūmas, Bet, ticiet man, sniegi būs! Un reizē ar tiem nāks svētki, Kas sasildīs visus mūs.
