Pieskāriens, glāsts, neviltots prieks, beznosacījuma pieņemšana – ne vienmēr cilvēks cilvēkam var to dot, toties suņi šo visu spēj sniegt neprasot. Daudzi no SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas pacientiem pirmo reizi pēc ilgiem gadiem guva tik spilgtu emocionālo pacēlumu, ka nemanot pār vaigiem ritēja prieka asaras.
Jaunā nodaļas sociālā darbiniece Inga Gerdēna atklāj, ka nesen radusies ideja par terapeitiskajiem suņiem jeb kanisterapiju, ar ko varētu iepazīstināt pansionāta iemītniekus un, iespējams, nākotnē šādas tikšanās ieviešot par tradīciju. Zināms, ka ārvalstīs kanisterapija ir populāra, jo dziedināšana saskarsmē ar speciāli apmācītiem suņiem nesusi pārsteidzoši labus rezultātus. Suns ar savu klātbūtni spējis palīdzēt gan smagi slimiem bērniem, gan pansionātu iemītniekiem.Pirmo reiziI. Gerdēnas ideju atbalstīja uzņēmuma vadība, kas vainagojās nenovērtējamā notikumā. Vairāki desmiti iemītnieku, lielākoties sirmgalvji, pie svētku eglītes nepacietīgi gaidīja ciemos četrkājainos draugus no Valmieras kanisterapijas speciālistu grupas. Tādus ciemiņus viņi uzņēma pirmo reizi un ļoti tic, ka šādas tikšanās piedzīvos vēl un vēl.Trīs pieaugušie ņūfaundlendiešu šķirnes suņi Dūda, Zumzum un Lēdija, mazais ņūfaundlendiešu kucēns un miniatūrais rīzenšņaucers Zara kopā ar savām saimniecēm vispirms iepazīstināja ar sevi un savām prasmēm. Pēc tam katrs pats pārliecinājās, ko sniedz šo suņu klātbūtne.
Piedzimuši ar mīlestību pret cilvēkiemLai arī pieaugušo suņu augums patiesi ir iespaidīgs un to svars sasniedz pat astoņdesmit kilogramu robežu tie nesniedz baiļu sajūtu, tieši pretēji. “Šie suņi jau ir piedzimuši kā suņi, kas mīl cilvēkus. Pēc tam tie ir speciāli apmācīti, nolikuši eksāmenu un saņēmuši apliecības. Tās apliecina, ka viņi ir droši darbā ar cilvēkiem,” stāsta ņūfaundlendieša saimniece, kinoloģe Ingūna Tihomirova.Speciāliste stāsta, – lai arī Latvijā kanisterapija ienākusi salīdzinoši nesen, tā kļūst aizvien populārāka. “Šie suņi spēj pieņemt jebkuru cilvēku tādu, kāds tas ir. Viņi nešķiro cilvēkus pēc vecuma, rakstura, veselības stāvokļa, un tajā arī slēpjas šīs terapijas noslēpums jeb knifs. Pieskāriens sniedz daudz vairāk, ir daudz dziednieciskāks kā reizēm spējam ieraudzīt un aptvert,” stāsta I. Tihomirova.
Aizmirstas ikdienas raizes“Ziemeļlatvija” novēroja, ka par šo speciāli apmācīto dzīvnieku patieso devumu vislabāk ir iespēja pārliecināties klātienē. Šāda suņa klātbūtnē acumirklī atplaukst pat šķietami nopietnākais, nomāktākais un uz iekšu vērstākais pacients. “Patīk! Kaut mums uz vietas būtu kaut kas tāds, ko katru dienu mīļot. Suņi ir mani pirmie draugi. Suns savā būtībā ir labāks par cilvēku. Cilvēks nodod, bet suns nekad,” klēpī mīļojot ņūfaundlendieša kucēnu, saka nodaļas iemītnieks Vitālijs Kašs.Suņu uzmanību saņēma katrs klātesošais, kādam tas pieglaudās, citam deva buču un dzīvojās pa klēpi. Kinoloģe vēlāk atzina, ka šajā reizē tikšanās sākumā varēja izpalikt priekšnesumi. “Šai mērķauditorijai vissvarīgākie bija pieskārieni, jo ikdienā trūkst šīs saskarsmes. Cilvēki atvērās un guva emocionālu patvērumu, sadarbojoties ar suņiem. Liela pieredze kanisterapijā ir Polijai. Tur pansionātos svētdienās rīko pasākumus, kur pie iemītniekiem nāk ciemos saimnieki ar saviem mīluļiem. Pensionāri gatavo tēju, cep cepumus, sapucējas un gaida ciemiņus,” zina teikt kinoloģe.Izrādās, vasarās šie ņūfaundlendieši glābj cilvēkus uz ūdeņiem, bet pārējā laikā dodas palīgā visdažādākajās situācijās gan pie bērniem, gan pieaugušajiem. Zaiga Kalniņa, tāpat kā citi pacienti, ļoti vēlas, lai suņi būtu biežāki viesi. Vai tas tā būs, rādīs laiks, taču viešņas atzina, ja vien būs iespēja, viņas atbrauks kopā ar suņiem – dziedniekiem.
