Sandra Pētersone
Man ir gadījies piedzīvot tādas intervijas, kad šķiet – kaut kas ir gaisā, jo gan es, gan mans intervējamais cilvēks, mēs abi, domājam un runājam līdzīgi un viens otru papildinām.
Tagad tā noticis, man nesen sarunājoties ar Smiltenes novada pašvaldības Gada balvas izglītībā ieguvēju, palsmanieti Biruti Mežali. Jau pirms šīs intervijas pie sevis domāju, – tas, ko vēlos Ziemassvētkos papildu kopā būšanai ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, ir atrast laiku sev. Vienatnē, klusumā un mierā vakara mijkrēslī pasēdēt, skatoties uz skaisto, izrotāto egli un degošu sveci un pārdomājot tos notikumus šajā gadā, kas man bijuši svarīgi – kāpēc noticis tā, kā noticis, kur varbūt esmu kļūdījusies, lēmusi un rīkojusies nepareizi, kas savukārt ir no sērijas “viss notiek tā, kā tam jānotiek”.
Un, lūk, dažas dienas vēlāk aizbraucu uz Palsmani pie Birutes, mums ir intervija Ziemassvētku noskaņās, un Birute saka, – viņa katram novēl Ziemassvētkos atrast sevī kaut kripatiņu miera, pabūt ar sevi vienatnē pie iedegtas sveces, padomāt mierīgi, nosvērti, un vairāk neko. Jo gan jau katrs pats tālāk izdomās, ko viņam vajag.
Un tad mani ļoti uzrunāja viņas nākamā doma, par to, cik patiesa ir atziņa, – nekas šajā dzīvē nav par vēlu, kamēr esi dzīvs. Vienmēr ir iespēja. Vienas durvis aizveras, kādas citas atveras. Tam, kas neizdevās, jāpārvelk svītra un jāpamēģina kaut kas cits. Nebūs labāk, būs citādāk. Būs ko salīdzināt un izvērtēt. Bet nevajag dzīvot ar gruzduli azotē, nevajag būt neapmierinātam, īgnam un visu pasauli vainot, ka man šajā dzīvē grūti.
Un tādi jau mēs daudzi esam. Spītīgi un neatlaidīgi. Pat tad, kad ūdens jau smeļas mutē, izķepurojamies, noskurināmies, varbūt pat noslaukām asaras un ejam tālāk. Dzīvojam. Jo kas tad cits atliek? Tikai ļoti jau gribas tur, priekšā, – nākamajā pavasarī, vasarā, rudenī vai ziemā – saskatīt kādu skaistu apsolījumu. Tas ir stāsts par tām pašām, bet nu jau citām durvīm, kurām šoreiz gan vajadzētu atvērties.
Bet tad laikam tam ir ļoti jātic, nevis vienkārši jācer. Cerība ir plānota vilšanās, ticība ir kaut kas cits, pamatīgāks, brīnumi atnāk, kad tos vairs negaidi, palaid vaļā savas karstākās vēlmes, un tās piepildīsies, tā savukārt teic cita mana laba paziņa, grundzāliete Inga Lazdiņa.
Katram ir sava pieredze, savi apēstie sāls pudi, arī man, bet tādas pārbaudītas dzīvošanas receptes kā Birutei vai Ingai man nav. Jo ar mani ir tā, – varu izdomāt vienu, bet notiek pavisam kas cits, tādēļ dzīvoju mirklim, novērtējot, cik tas tomēr ir skaists savā vienreizībā, un neko uz priekšu neplānoju. Bet tik un tā ir vērtīgi un interesanti ieklausīties dzīves gudru cilvēku domās un mēģināt tās piemērīt sev ar savu mērauklu. Mēs mācāmies ne tikai no savām kļūdām, bet arī no citu pieredzes.
Un Ziemassvētki ir brīnumu laiks, tā vismaz saka. Mani mīļākie svētki, jo tiem piemīt īpaša enerģija. Ticības, cerības un mīlestības laiks. Starp visādām jaukām un rosīgām šo svētku padarīšanām patiesi vajadzētu atrast brīdi ieskatīties savās domās un jūtās, izvērtēt vēlamo un tad palaist “gaisā”, – un ja nu brīnumi notiek?
Reklāma