Lai bijušie un vienreiz jau tautas izsvilptie politiķi varētu no jauna atgriezties politikā, viņiem vajag piedāvāt kaut ko jaunu.Kādreizējais Pirmās partijas vadītājs, pirms tam arī Jaunās kristīgās partijas līderis Ainārs Šlesers tagad, atgriežoties politikā, piedāvā tautai manifestu par “Par jaunu politiku Latvijā”. Tajā akcents ir likts uz nācijas izlīgumu. No saturiskā viedokļa pret to nav ko iebilst. Latvija politiskajā ziņā ir pārlieku dziļi iegrimusi savstarpējos kašķos, kuros nacionālu saukļu un mazākumtautību pārstāvjiem vienlīdzīgu tiesību pieprasīšanas aizsegā dažādas partijas cenšas īstenot savas varas ambīcijas, cenšoties tajās ieraut arī sabiedrību. Tas gan nav īsti izdevies. Latvijas tautai tāds izlīgums nav vajadzīgs, jo ikdienā starp dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem nekāda kara nav. To labi pierādīja notikušais pēc traģēdijas Zolitūdē, kad simtiem cilvēku centās cits citam sniegt mierinājumu un palīdzību. Zolitūde apstiprināja, ka vienkāršo cilvēku attiecībās nekas nav mainījies kopš barikāžu laika. Man ir lielas aizdomas, ka šo momentu daži ekspolitiķi nolēmuši izmantot savu reitingu celšanai, lai atkal varētu staigāt pa varas gaiteņiem. Savulaik A. Šlesers kā Jaunās kristīgās partijas dibinātājs solīja sabiedrību atgriezt pie kristīgām vērtībām. Taču pats iepinās tā saucamajā Jūrmalgeitas skandālā. Turklāt kādreiz, būdams valdībā, ne viņš, ne arī kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, kas tagad aktīvi atbalsta manifestu, nekādu iniciatīvu nācijas saliedēšanā neizrādīja. Vienkārši tagad bija notikums un radās ideja to izmantot.
