Interesanti vērot, ka daudzi no tiem, kuri līdz šim Valdi Dombrovski lamāja, tagad gatavi apliecināt lojalitāti demisiju pieteikušajam premjeram. Sak, nebija taču viņš vainīgs Zolitūdes traģēdijā…Mēģināsim uz notikušo paraudzīties no cita skatpunkta. Divus gadus darbojusies valdība, kas balstījās uz tā saukto partiju koalīcijas līgumu. Visu šo laiku premjers strādājis nepārtrauktu politisko kašķu, ultimātu un sarkano līniju radītajā zaņķībā. Nacionālā apvienība, kas jau no sākuma jutās apbēdināta piešķirto divu ministriju dēļ, neapdomīgi nolēma atsaukt tieslietu ministru Bordānu, kurš savus tiešos darba pienākumus pildīja godprātīgi. Savukārt Reformu partija, kas pati pussabrukšanas stadijā, izmisīgi pūlas saglabāt piecas ministru vietas. Rezultātā divas no ministrijām turpina strādāt konvulsiju režīmā. Manuprāt, tieši šajā apstāklī jāmeklē galvenais iemesls premjera demisijai. Situāciju valdībā man gribas salīdzināt ar bērnībā novērotu ainu: perētājvista izperējusi pīlēnus, kuri jau pēc pirmo īsto spalvu parādīšanās kā uzburti tiecas uz dīķi. Kad vistiņai neparastie bērni sabiruši ūdenī, nelaimīgā mamma skraida gar dīķi un izmisīgi sauc negantniekus sausumā. Lai arī Dombrovskim piemīt talants saglabāt ārēju mieru un nogludināt nesaskaņas, tomēr katram no mums mēdz būt savas izturības robežas.Nenoliegsim, ka demisiju veicināja Valsts prezidents Andris Bērziņš, kuram Saeimas un valdības nespēja vadīt valsti jau labu laiku likusi satraukties. Katastrofa Zolitūdē izrādījās pieņemams iegansts, lai premjeram liktu atkāpties. Šeit redzams, ka Bērziņa kungam prezidenta tituls labi iepaticies, tāpēc sācis krāt punktus par labu savai atkārtotai ievēlēšanai.Pāris vārdos jāpiemin arī Saskaņas centra destruktīvā uzvedība. To labi raksturo viņu nostāja balsojumos Saeimā, sak, par ministra kandidātu nebalsosim, jo mēs neatzīstam šo valdību. Redzams, ka šie ļaudis vispār nesaprot, ko demokrātijā nozīmē attiecības ar likumīgo varu. Zemtekstā skaidri redzams, ka saskaņiešiem pie vienas kājas arī Latvijas valsts neatkarība. To apliecina Rīgas domes uzvedība, kas savā darbībā jūtas kā Krievijas vēstniecības apakšstruktūra. Bet varas apziņa jau sasniegusi tādus mērogus, ka Nils Ušakovs spēj ignorēt visus citus viedokļus. Taisnības labad gan jāteic, ka arī latviešiem savu kvislingu nekad nav trūcis.
* * *Valda vispārējs uzskats, ka lielā traģēdija saliedējusi tautu. Vismaz par vienkāršo tautu to varam sacīt pamatoti, bet politiskajās aprindās valda tikai pieklājības pierimums. Tuvojas vēlēšanas, un lāčāda būs jādala tik un tā. Pirmā pārbaude būs tagad, jo jāveido jauna valdība. Latvijas nākotne atkarīga no tā, cik lielā mērā spēs politiski saliedēties visi nacionālie spēki, citādi mēs varam sagaidīt kaut ko līdzīgu revolūcijai. Pēc daudzām prognozēm gaidāmā ziema būs liels pārbaudījums mums visiem, ar Rīgas pils degšanu un lielveikala sagrūšanu traģisku notikumu virkne nebeigsies.Interesanti, vai daudzi no mums sadzirdēja Vīķes-Freibergas teikto lielās traģēdijas kontekstā? Ja būtu sapratuši, tad prastu nodalīt divas lietas: būvniecības darbu kvalitāti un veikala “Maxima” lomu. Projektētāji, finansētāji un būvnieki rada tikai materiālās vērtības, un tā nebūt nav globāla katastrofa, ja kāds nekvalitatīvi celts šķūnis sabrūk. Lai nu tagad paši vaininieki skaidrojas, kurš vainīgāks par citiem, vismaz advokātiem reta izdevība bagātīgi nopelnīt.Cilvēku bojāejā galvenā vaina būtu jāuzņemas veikala vadībai. Varam secināt, ka “Maxima” veikalu ķēde izvērsta ar tādu vērienu, ka pietrūcis kvalificētu kadru vadības nodrošināšanai. Tāpēc uz Latviju atsūtīts tāds ķaulis, kurš, ticis pie lielas algas, vairs nav spējīgs sev apkārt redzēt cilvēkus. Gan pircēji, gan veikalos strādājošie šādiem “dižpriekšniekiem” ir tikai sīkmaņu masa, uz kuras rēķina sev nodrošināt ķeizarisku dzīvi. Galu galā, ja Latvijā vien veikali gadā nopelna 14 miljonus latu, tad tas panākams vienīgi uz nežēlīgas ekspluatācijas rēķina. Gandrīz kā Marksa teorijā par maksimālo peļņu. Pavisam bēdīgi, ka šajā mežonīgajā alkatības amokā piepalīdz arī veikalu latviskās administrācijas.Bija vajadzīgas 54 cilvēku dzīvības, lai situāciju prastu novērtēt gan Lietuvas valdība un prezidente, gan sabiedrība kopumā.Atgriežoties pie jautājuma par būvniecību, jāatzīst, ka visu aplamību sākums ir publisko iepirkumu greizības, kur konkursos uzvar tās kompānijas, kas sola lētāk un ātrāk, bet ignorē trešo komponenti – labāk. Gan būvniecībā, gan nekustamo īpašumu tirgū alkatība dominē pār visiem citiem apsvērumiem. Lai atceramies neseno propagandas kampaņu pret ierobežojumiem piešķirt uzturēšanās atļaujas ārvalstniekiem. Ja ārzemnieks Latvijā nopērk īpašumu par simts tūkstošiem, tad ieguvēji ir galvenokārt privātfirmas, tāpēc nesen visas avīzes bija pilnas ar dāsni apmaksātām reklāmām, kurām pakļāvās pat Valsts prezidents. Būvnieki un tirgoņi nežēloja naudu, kuru būtu vajadzējis tērēt, lai ēku metāla konstrukcijām skrūves nebirst ārā. Lūk morāle: aicinām uz Latviju turīgus ārvalstniekus, kuri šeit zaudē dzīvību veikala drupās.Traģisko notikumu emocionālajā spriedzē cilvēki mēdz apzināties daudzas patiesas vērtības. Tehnikas laikmetā ļaudis iet bojā katru dienu, bet šādas mazas traģēdijas sabiedrība kopumā pārstājusi uztvert adekvāti. Kad Kazaņā aviokastrofā gāja bojā 50 dzīvības, kāds žurnālists atgādināja, ka Krievijā satiksmes negadījumos ik dienas iet bojā ap 75 dzīvībām. Tikai nezin kāpēc to it kā neievērojam. Laikam taču Augstākie spēki nolemj ik pa laikam mūs atmodināt līdzcietībai un dzīves patiesās jēgas apzināšanai.
