Nesen man iznāca saruna ar kādu kundzi gados, kura sašutusi stāstīja par cilvēku nežēlīgo rīcību pret bezsaimnieku kaķiem, kas mājvietu atraduši pilsētas centra daudzdzīvokļu namu pagalmos un pagrabos. Tuvojoties ziemai, pašlaik visi caurumi un spraugas, pa kurām kaķi varētu ielīst pagrabos sasildīties, tiekot aiztaisīti. Sirmā sieviete, kura dzīvo privātmājā un pati rūpējas par vairākiem peļu junkuriem, kā arī regulāri ar barību pažēlo kādu klaidonīti, no sirds satraucas par šiem notikumiem. Man šķiet, ka šī situācija nav viennozīmīga. Personīgi es nekad nebarotu pagalma kaķi, ja simtprocentīgi nebūtu pārliecināta, ka dzīvniekam sniegšu īstas mājas. Šo bezsaimnieku kaķu barošanu uzskatu par pseidolabdarību, jo ikviens dzīvnieks ir pelnījis īstas, mīļas un siltas mājas. Regulāri barojot nevienam īsti nevajadzīgos pagalma kaķus, cilvēks ar dzīvnieku veido attiecības, bet sev vien zināmu iemeslu dēļ neuzņemas nekādu atbildību. Ja kādam nav īsti skaidrs, kāpēc viņš nespēj uzņemties atbildību par pieradinātu dzīvu būtni, no sirds iesaku izlasīt franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī vislabāk pazīstamo grāmatu “Mazais princis”. Iespējams tad šie pagalmu kaķu barotāji sāks rīkoties pavisam pretēji – nelaimē nonākušajam spēs pasniegt palīdzīgu roku un mājas. Tāpat kaķu mīļiem nav tiesību dusmoties uz tiem, kas šos dzīvniekus, maigi sakot, necieš ne acu galā, jo uzskatu, ka cilvēki iedalās trijās kategorijās. Pirmie ir tie, kas tik tiešām mīl dzīvniekus, otrie – vienaldzīgie, bet trešie, kuri tos necieš. Tāpēc ir jāieklausās arī to iedzīvotāju viedoklī, kuriem nelabi metas skatoties, kā pa pagalmu klīst noplucis un nevienam nevajadzīgs kaķis.
Jāprot uzņemties atbildību
00:00
28.11.2013
35