Vieni par to jūsmo. Un ir citi, kuri pret to gatavi iet karā. Tas ir globalizācijas process, kas izdevīgs lielajām korporācijām un līdz zināmai robežai arī lielajām nācijām. Bet mazajām valstīm un mazskaitlīgajām nācijām tas ir nopietns apdraudējums.Runājot par latviešu nāciju pašreizējā situācijā, akadēmiķis Jānis Stradiņš min divas mūsdienu nācijas iezīmes: kristīgās vērtības un latvisko dzīvesziņu. Es šo tēzi gribu nedaudz koriģēt.Pirmajā vietā vajadzētu likt latvisko dzīvesziņu, proti, tās pārmantojamās tradīcijas un ētiskos principus, ko esam saglabājuši no senčiem un ko bagātīgi varam pasmelties no tautasdziesmām un citiem folkloras žanriem. Tā ir zemnieku tautas dzīvesziņa – gan filozofija, gan tikumiskie likumi, gan mūžam aktuālā sapratne par skaisto un labo. Kristīgās vērtības pauž gandrīz to pašu, tikai savdabība tā, ka mums zināmo desmit baušļu ētika ir tā, kas latviešus vieno ar pārējām Eiropas tautām. Formālā atšķirība tāda, ka senais latvietis sevi izjuta par daļu no dabas, katrā dabas faktā saskatot dievišķo spēku klātbūtni, savukārt kristiānismā cilvēks no augstākajiem spēkiem ir nosacīti atdalīts, kontaktam izvēloties baznīcu kā starpnieku. Ja iedziļināmies jaunākajos zinātnes sasniegumos, ieskaitot “Dieva daļiņas” Higsa bozona atklāšanu, ko vienkāršā valodā varam nosaukt par posmiņu, kas savieno garu ar matēriju, tad atliek secināt, ka mūsu tālo senču izpratne par kosmiskajiem spēkiem ir bijusi visai tuva reālajai ainai. Mums parasti gan ir kūtrums šīs sakarības izzināt.Bez minētajām divām vērtību skalām mūsdienu pasaule ieviesusi trešo dominanti, ko varam nosaukt par sabiedrības moderno virsbūvi. Lai nebūtu jāuzskaita Rietumu civilizācijas visi komponenti, pietiek nosaukt pašu universālāko – “visu cilvēku līdztiesība likumu priekšā”. Nožēlojami tikai tas, ka tā saukto cilvēktiesību vārdā sākam ignorēt jautājumu par nācijas tiesībām. Un vēl jo skumjāk, ja tā rīkojas paši latvieši.Latvisko dzīvesziņu vainago dziesmu un deju svētki. Kristiānisma uzslāņojamu mums simbolizē Aglona. Moderno satvaru tautai piešķir pašu ievēlētā Saeima, Valsts prezidents un visa tā pamatlikums Satversme.Valsts pamatlikumā deklarēts, ka valsts varu realizē tauta. Tas, protams, ideālā variantā. Diezgan izplatīts kļuvis uzskats, ka labāku valsts pārvaldi spētu nodrošināt tautas vēlēts prezidents, kuram piešķirtas lielākas pilnvaras. Jo, lūk, tauta esot gudrāka, tā beidzot ievēlētu īsto mesiju. Cik gudra ir tauta, to, piemēra pēc, nodemonstrēja vācu tauta 1933. gadā, brīvās vēlēšanās nobalsojot par Hitleru. Un cik gudra ir mūsu tautiņa, kļuva redzams pēc Zatlera “Rīkojuma Nr. 2” izdošanas. Rīcībspējīgu Saeimu atlaida un vietā ievēlēja rīcības nespējīgu Saeimas karikatūru. Tā faktiski ir viena no mūsdienu sabiedrības galvenajām nelaimēm, jo vispārējās vēlēšanu tiesības gan atbilst taisnīguma kritērijiem, bet realitātē spēj producēt citas netaisnības.Negribu runāt par karu konvencionālā izpratnē. Karš notiek patiešām globālā mērogā. Konvencionālie kari tikuši rīkoti, lai mainītu valstu robežas, lai pārdalītu dabas resursus vai lai elementāri laupītu. Mūsdienās savā starpā karo starptautiskās korporācijas un bankas, nodrošinoties ar vienas vai citas valsts valdības atbalstu. Dzīvības un nāves jautājums visiem kļūst peļņa, kur apgrozās miljardi un triljoni. Ja naudas maisi tā gribēs, tad sekos reklāmas kampaņas un masīva smadzeņu skalošana, un “gudrā” tauta nobalsos tā, ka pati vēlāk brīnīsies.Viena no modernā kara frontes līnijām saistāma ar apzinātu ļaužu slepkavošanu naudas dēļ. Pagaidām gan juridiski par slepkavām atzīstam tikai tos noziedzniekus, kuri darbojas ar lodēm vai nažiem, bet pienācis laiks, kad par slepkavām kvalificējami arī tie, kas sabiedrību indē ar viltotu alkoholu un narkotikām.No minēto problēmu viedokļa pirmskara Latvija patiešām bija īsta laimeszeme, jo vidējais latvietis neko indīgāku par pašaudzēto tabaciņu vai kočiņu “ulmanīša” nepazina. Ja kāds inteliģentiņš sevi indēja ar opiju, tad sākums šim netikumam bija tā laika medicīna, neapzināti radot pieradumu. Bija arī deklasēti tipiņi, kuri dzēra tehnisko jeb denaturēto spirtu. Trīsdesmito gadu beigās, kad Ulmanis lika benzīnam pievienot etilspirtu, atradās gudrinieki, kuri iemanījās piejaukumu atkal atdalīt. Bet tā bija patiešām nedaudzu cilvēku brīva izvēle.Kas notiek tagad? Afganistānā un vēl šur tur Āzijā tūkstošiem hektāru atvēlēti opija magonēm, citviet audzē Indijas kaņepes, savukārt Kolumbijā, Ekvadorā, Bolīvijā kultivē kokas koku plantācijas. Simtiem un tūkstošiem tonnu tīras narkotikas, kam klāt nāk vēl niknākas sintētiskās dullumzāles. Ar kuģiem, ar zemūdenēm, ar lidmašīnām vai pastulbu vergu kuņģos visa šī inde ceļo pāri robežām, kur labi bruņotas bandas indi nogādā līdz patērētājam. Un tā tautas daļa, kas sevi uzskata par īpaši gudru, visu arī patērē. Kad aptrūkst naudiņas, zog velosipēdus vai uzlauž dzīvokļus, lai guvumu pārdotu par santīmiem tikpat “gudriem” uzpircējiem. Un reti kurš nodzīvo līdz 30 gadu vecumam. Juridiski to nesaucam par slepkavošanu, bet par biznesu. Tiesa, kādam bizness ir arī konvencionālais karš.Pilnīgi absurdi skan termins “legālās narkotikas”, kas lielā straumē pie mums plūst no Ķīnas. Senāk latvietis zināja tikai driģenes, ko necentās lietot, bet mūsdienu slepkavošanas līdzekļu arsenāls kļuvis tik plašs, ka katram draņķim nekad atsevišķus likumus neizdomāsim. Īrijā narkotiku bodeles aizliegtas vispār, tā rīkojusies arī Austrālija. Bet Krievijā un Latvijā vienīgais pretsvars kļūst demolēšana un dedzināšana, jā, kaut kur arī smirdbumbas jau gatavojot.Tas tiešām ir Trešais pasaules karš. Lai šī kara sekas vismaz mazinātu, krutkas tirgošana un narkobizness vispirms juridiski jāpārkvalificē par masveida slepkavošanu.
