Ceļotāju trijotnes Andra Klepera, Zinta Varta un Laura Sniķera lielais ceļojums gar Latvijas sauszemes robežu noslēdzās 18. novembrī. Pēdējā etapa maršruts bija no Gaujienas līdz Ainažiem. Kopumā ir veikts 1500 kilometru 15 dienās. Vidēji dienā nobraukti apmēram 100 kilometru ar vidējo pārvietošanās ātrumu 17 kilometru stundā. Parasti braucienam veltītas divas dienas, dažkārt nedaudz vairāk. “Mēs nebūt neesam vienīgie, kas Latvijā brauc gar pierobežu. Visi to dara vasarā, taču mums visa centrā ir 18. novembris. Tam ir cits segums. Protams, vasarā šo maršrutu var veikt daudz ātrāk, jo dienas garums ir ilgāks. Tagad pēdējos apmēram pārdesmit kilometrus veicam tumsā ar lukturiem. Nav jau tā, ka uz riteņiem šajā laikā esam vienīgie. Tādus redzējām arī Valgā. Šodien braucienu sākām Gaujienā un pēc nepilnām četrām stundām esam Valkā. Izlocījām gar Gauju un pa meža ceļiem. Nedaudz arī pa igauņpusi,” komentē Andris.
Nav karsts un odi nekožIdeja šim braucienam trijotnei radās kopā ejot gar jūras krastu visā Latvijas robežas garumā. 500 kilometru tika veikts kājām. Šim gājienam loģisks turpinājums ģeogrāfiem bija pašiem kļūt par kompasa adatu, lai ar riteni aplocītu Latvijas iekšzemes robežu. Saprotami, ka, kājām ejot, to īsā laikā nevar paveikt. Brauciens sākās pirms septiņiem gadiem pie Nidas. Līdz Valkai pieveikti 1360 kilometru. Patiesībā ideja par brauciena laiku ir aizgūta no kāda Zilupē sastapta cilvēka, kurš darbojas dažādu metāla lietu meklēšanā ar detektoru. Kad ceļotāji viņam jautāja, kāpēc viņš to dara novembrī, vīrs atbildēja, ka vasaras un rudens darbi apdarīti, joprojām ir labs laiks, nav auksts, nav karsts un odi nekož. Andris piebilst, ka kokiem lapas nobirušas, tāpēc ainava labāk redzama. “Protams, ir bijis arī sniegs un riktīga putra uz ceļiem, taču šoreiz laiks velosipēdam novembra vidū ir ļoti piemērots,” uzskata Andris. Lielākā daļa riteņbraucēju savus “kumeļus” ieziemo jau septembrī. Trijotne uzskata, ka šis brauciens ir veselīga cīņa ar sevi. Papildu tam ļoti interesantas ir sarunas ar sastaptajiem cilvēkiem. Ne reti vīri paši uzprasās uz sarunām. Ir gadījies, ka, taujājot ērtāku ceļu pie Mūsas, kā šķērsot upi, ceļotāji saņem atbildi, ka otrā krastā mīt Vēja tēvs. Vajag tikai bļaut, un viņš atsūtīs laivu ar laivinieku.
Iekšējās sajūtas rodasCeļojot gar robežu 18. novembrī, labi redzams, kā cilvēki svin šos svētkus. Kārtīgās saimniekmājās, kur viss sakopts, baltā mastā noteikti būs karogs. Dažos pagastos redzēti tikai pāris karogu. “Silenē, kas vizuāli šķiet normāls miests pie Baltkrievijas robežas, karogu valsts svētkos bija gaužām maz,” atceras Lauris. Savukārt Andris atceras Vaiņodi, kur jaunieši 18. novembrī bija sakūruši lielu ugunskuru, sēdēja tumsā un runāja par Latviju. Vīri atzīst, ka, ātri izbraucot caur kādu apdzīvotu vietu, secinājumi nav izdarāmi, taču iekšējās sajūtas rodas.Zintis piemin Aknīsti, kur sastapts saimnieks, kura vectēvs dzīvojis Lietuvā, bet valsts robežas veidošanas laikā Ulmaņpaps šīs zemes iedalījis Latvijā. Arī latviešiem it kā piederošā Palanga ar nederīgo jūras smilti iemainīta pret auglīgu zemi Lietuvā.Braucot labi redzams, ka vienā pagastā, piemēram, Baltinavā, viss notiek. Vide sakārtota, skaista skola ar hokeja laukumu, zemnieku mājās moderna tehnika un tā joprojām. Atliek šķērsot pagasta robežu un viss ir diametrāli pretēji – mājas pamestas, visur latvāņi un nekārtība, cilvēki kuļas savā mazajā apritē.
Ja alnis iesper pa galvuTrijotnei ir divi draugi, arī ģeogrāfi, ar kuriem braucienu apkārt Latvijai uzsāka vienlaikus, taču pretējā virzienā. Viņi savu maršrutu uzsāka Ainažos. Abas grupas satikās Pasienē, netālu no Zilupes, pie baznīcas. Trijnieks divnieku ir apdzinis, jo 18. novembrī finišēja Ainažos. “Mūsu saceltā kņada arī ir viens no braukšanas motīviem. Ne vienam vien esam atgādinājuši par šiem valsts svētkiem. Mūsu karodziņi daudziem lika apstāties un padomāt par Latviju un tās dzimšanas svētkiem,” pauž Andris.Lauris atceras vietas Latgalē, kur daudzviet nav pat valsts televīzijas kanālu. Viņi skatās Baltkrievijas un Krievijas televīziju. Par notikumiem savā valstī nav zināms nekas. “Tas ir skarbi. Šie cilvēki veido savu priekšstatu par Latviju no kaimiņvalstu ne reti itin tendenciozā skata punkta. Daudzas pierobežas sētas ir tukšas. Tādās vietās vairāk sastopamas dzīvnieku pēdas. Medniekiem tur īsta uzdzīve,” novērojis Zintis. Andris atceras gadījumu, kad alnis gandrīz iespēra pa galvu. Patiesībā mednieki ar nošautu alni piekabē brauca pa šauru meža ceļu. Aļņa kājas ārpusē. Ceļa līkumā šīs kājas gandrīz trāpīja pa riteņbraucēja galvu. Ja prasmīgi šo notikumu izstāsta, izklausās kā neticamā leģendā.
Bauda to, kā nav viesnīcāsNakšņošanai grupa ne vienmēr izvēlas viesu mājas, bet iepriekš piezvana uz pagasta pārvaldi un jautā, kur to izdarīt labāk. Viņi nevēlas nolīst no cilvēkiem. Gluži otrādi, visiem patīk kontaktēties. Pat ja gadās nakšņot nelielā viesu mājā, vīri iespēju robežās cenšas izpirkt ēdmaņas no viņa pagraba, tas ir, gurķus, kāpostus vai ievārījumu. Šķilbēnu pusē gadījies nobaudīt šmakovku. Kaplavā pie Krāslavas Latvijas tālajā galā redzamas daudzas Ulmaņlaikā celtās mūra kūtis. Tās bija kārtīgas būves, ar kurām saimnieki varēja lepoties. Tur saimniecības veidotas pēc principa, ka mana māja ir mans cietoksnis. Ar zemniekiem šādās vietās veidojas abpusēji interesantas attiecības un kontaktēšanās. “Nakšņojām pie kāda bijušā mežsarga, kura mājā ir dažnedažādas trofejas. Tiesa, viņa stāsti par lāčiem un atgadījumiem dzīvē ir gandrīz neticami, taču interesanti,” smaida Zintis. Andris papildina, ka šādās reizēs nākas baudīt tādas lietas, ko viesnīcā nekad nedabūsi.Komandai viens no visnozīmīgākajiem instrumentiem ceļā ir kartes. Jautāti, vai tajās uzrādītais atbilst situācijai dabā, vīri atbild, ka patiešām dažas vietas nācies koriģēt. Viņi ir labās attiecībās ar karšu veidotājiem. Tur, kur ir senāk apsekoti posmi, trijotne sazīmē pašreizējo situāciju un to nodod karšu veidotājiem, kuri pēc tam veic attiecīgas korekcijas. Interesanti, ka otra grupa, kura mēro ceļu pretējā virzienā, paši ir kartogrāfi. Andris teic, ka gadījušies arī komiski brīži. “Braucam pa pamatīgu ceļu Latvijas pusē, un pie Lietuvas robežas tas pārtrūkst ar tā saucamo ķieģeli un pamatīgu izraktu grāvi. Ceru, ka kādreiz šim ceļam būs turpinājums arī Lietuvas pusē,” smaida ceļotājs.
Ar sāls garšu mutēŠo braucienu vīri iesāka trijatā, taču nu ir izveidojusies arī atbalsta komanda. Sievas un citi ģimenes locekļi riteņbraucēju gaitām seko automašīnās. Dienā uz īsu brīdi dažkārt tiek sarīkotas kopējas maltītes, taču vakaros visi satiekas. Visa pasākuma kulminācija ir notikusi – septiņu gadu braukšanas projekts noslēdzies. Pirms tam vēl sešu gadu garumā kopējs gājiens gar jūras krastu. Vīri uzskata, ka turpinājums noteikti būs, jo Latvijā ir ne mazums apskatāmu vietu. Dzirkstele iedvesmai tiek meklēta. Zintis atzīst, ka bijis daudzās pasaules valstīs, taču pamazām viņam atklājas Latvijas pilsētiņas un pagasti, kurās agrāk nav būts. Viens no grūtākajiem braucieniem bija uz Vaiņodi. Tā nebija viegla ripināšana. Kā Lauris teic, sāls garšai mutē ir jābūt.Zintim kā teritorijas plānošanas speciālistam ir interesanti uzzināt, kā dažādos laikos notikusi plānošana un būvniecība citos Latvijas reģionos. Arī Andrim ļoti interesē, piemēram, tūrisma taku veidošanas principi un attīstība ārpus Vidzemes. Savukārt Lauris allaž ievēro, kā loģistiku risina citviet. Andri ar Lauri kopā saveda gadījumi, kuros Andris bija ekskursiju grupu vadītājs, bet Lauris – autobusu šoferis. Otrs zīmīgs apstāklis ir tas, ka Andra sieva ir dobelniece un caur viņu iepazīti arī citi dobelnieki. Nav jābrīnās, ka Laura meita arī beigusi ģeogrāfus. Šīs profesijas līnija turpinās.Savukārt Zintis ar Andri netieši iepazinušies pirms daudziem gadiem apmēram 3. klasē Valkas rajona skolu krosā pie Strenčiem. Andris pie tiesnešiem vērsās ar sūdzību, ka skolēni no Valkas trasē grūstījās. Zintis toreiz krosā uzvarējis. Pēc tam bija iepazīšanās Latvijas jauno ģeogrāfu skolā un atziņas, ka ne reti ir domu sakritība. “Nekad nav problēmu ar motivāciju. Nežēlojies, nečīksti, un, ja mums ir doma un ideja par kopīgu mērķi, mēs uz to ejam,” lakoniski attiecību aspektus definē Andris. Viņš atzīst, ka kopējos piedzīvojumos ir bijuši ļoti grūti brīži, kad klusībā jāaprunājas ar sevi. Trijotne saprot, ka nevajag jaukt mērogus. Ja esi bijis Parīzē, Venecuēlā vai Āfrikā, tas nenozīmē, ka Latvijā nav ko darīt. Pie mums ir tas mazais akmens, kadiķis vai pagastiņš, kurā vienmēr var atrast interesantas lietas. Valkā trijotne apskatīja vienīgo jūgendstila ēku – policiju. Zintis visus ieinteresēja ar stāstiem par Valkas un Valgas robežas dalīšanu.“Valkā ļoti nozīmīgs ir piemiņas akmens par to, ka te dzima ideja par Latvijas Valsts dibināšanu. Tā arī saviem ceļabiedriem sacīju, ka bez Valkas nebūtu neatkarīgas Latvijas valsts,” smaida Zintis.
UZZIŅAI
Andris Klepers pieskata projekta novadpētniecisko sadaļu – pagastu stāstus, slavenas vietas un nozīmīgus dabas un kultūras objektus. Viņš ir Vidzemes Augstskolas Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātes docents, ģeogrāfijas zinību doktors, autoritāte Latvijā tūrisma maršrutu izstrādē un grupu vadīšanā.
Zintis Varts tur patriotisko kanti. Viņš uzskata, ka Latvijā nav daudz tradīciju, kā nosvinēt Valsts neatkarības svētkus, neskaitot salūtu un karodziņa piespraušanu. Zintis ir Carnikavas novada Būvvaldes teritorijas plānotājs, cilvēks ar lielu ceļotāja pieredzi.
Lauris Sniķers no Dobeles ir vecākais un fiziski visstiprākais. Viņš uztur komandas fizisko garu un brauciena tempu. Vēl Lauris atbild par velosipēdu tehniskajām lietām un problēmu novēršanu. Viņš ir Latvijas lielākā zemnieku kooperatīva “Latraps” loģistikas speciālists.
