* * *
Iededziet sveci mīlestībai, Ļaujiet, lai izdeg tā. Pārāk daudz reizēm Bēdu un skumju Mīt viņas tuvumā.
Iededziet sveci uzticībai, Ļaujiet, lai plīvo tā. Gadās, ka tieši uzticību Visgrūtāk ir saglabāt.
Iededziet sveci pacietībai Un skatieties, kā tā deg. Pārāk bieži Tā mums starp pirkstiem Kā smiltis, kā ūdens tek.
Iededziet sveci saticībai, Draudzībai īstai Un vēl… Vēl vienu sveci Mīlestībai. Iededziet! Vai jums žēl?
* * *
Vienmēr ceļš ved uz laimi, Vien jāprot pa to ir iet – Garām gar atvērtām durvīm, Jāklauvē tajās, kas ciet.
Un, ai, cik bieži mēs kļūdāmies! Tāpēc kalnup, lejup ceļš ved, Gar aizām, caur slīkšņām, pa brikšņiem Līkumu līkumus met.
Tik ilgi šaubāmies krustcelēs, Līdz aizejam atkal ne tur, Bet kādus citus, šķiet, laime Cieši aiz rokas tur
Un ved. Tie it nekad nekļūdās – Tikai iet un nonāk, un viss. Vai viņiem ar laimi ir līgums kāds Vai vienkārši zina, ko grib?
Kam ticēt
„Kam tici tu šai pasaulē, Kur dzīves jēga tev jāmeklē?”Tu jautāji reiz man vēstulē.Un izšāvās tūkstošiem dzirksteļuNo mana domu ugunskura,Tās augstu gaisā virpuļoja un dzisa, Tad iestājās nakts, bet oglesVēl gruzdēt neaizmirsa.Tur augšā pie zvaigznēm Var atbildi rast, kā gaismuGadu tūkstošiem nosargāt prast.Vai lai pastāsta akmens, Kam piestājam mēs blakus,Kādēļ tas nav mainījies šosNeskaitāmos gadus.Un pasaulē nevalda vara vai naudaUn nespēlē lomu šeitGrēcīga bauda.Tik Dievs ir patiess Savos vārdos, savā rīcībā,Un mūsu dzīves jēga lai degNemainīgi gaišā ticībā.
