Kad rudens pīlādžogās ietērpjas, Pār Smilteni kāda “uguntiņa” iedegas. Tās matos pīlādžuguns kvēlo Un acīs –jūras smaragdzaļais atspīdums. Kā bitīte, kam miera nav nekad, Te šeit, te tur dižām idejām durvis ver Un no Visuma kausa jaunas zināšanas dzer.
Un kā uguns un ūdens
pāri grūtībām iet, Par niekiem un neveiksmēm kā strautiņš mēdz smiet. Tu dažādus dzīves uzdevumus pildi, Šo “uguntiņu” savā sirdī glabā ilgi. Tu liesmo “uguntiņa” liesmo, Gan rītā vakarā. Kā pīlādžugunskurs rudenī vēlā. Lai nekad un nekur Neviens neredzētu tevi dziestot!
