Kad vērojam sabiedrībā valdošo naidu citam pret citu, gribas izmantot salīdzinājumu ar skorpioniem burkā. Šajā kontekstā man radies savā ziņā satriecošs konstatējums. Esmu sasniedzis to mūža robežu, kad gribas cilvēkus iedalīt divās grupās – kas vecāki un kas jaunāki par mani. Regulāri saņemu klaida latviešu avīzes, kur publicē sēru sludinājumus. Un raksturīgi, ka ASV vai Kanādā dzīvojošie latvieši gandrīz bez izņēmuma sasnieguši visai garu mūžu, gandrīz neviena, kas aizsaulē dotos jaunāks par mani. Pilnīgi pretēja aina redzama tajos līdzjūtību sludinājumos, kas tiek publicēti “Valkas Novada Vēstīs”, jo pie mums cilvēki no dzīves šķiras galvenokārt pusmūžā.Argumenti par smago dzīvi Latvijā neiztur salīdzinājumu, jo arī tie tautieši, kas pārdzīvoja karu un pirmo trimdas periodu, nebūt nepieredzēja vieglas dienas. Un tie izbijušie leģionāri vai nacistu līdzskrējēji, kuri nespēja pārvarēt kompleksus, patiešām arī nodzērās un ātri šķīrās no dzīves. Palikušie ar laiku izsitās vidusšķirā un pieņēma amerikānisko dzīvesveidu, kur nav vietas atklātai skaudībai, nenovīdībai, ļaunumam citam pret citu, kur ikviens prot priecāties par kaimiņa veiksmi. Protams, tur arī medicīniskā apkalpošana citā līmenī, bet tam nebūtu lielas jēgas, ja ļaudis paši neprastu par sevi rūpēties.Savulaik Franks Gordons Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm ieteica pielietot citu simbolisko jēgu, proti, zvaigznes apzīmējot trīs nācijas atzarus: tos, kas Krievijas plašumos, tos, kas Rietumos, un tos, kas palikuši Latvijas zemē. Šī doma lieliski raksturo latviešu nācijas likteņus cauri gadsimtiem. Zenta Mauriņa rakstīja, ka latvietim nav izveidojusies pārāk izteikta pieķeršanās mantai. Jo tikko latvietis sācis labiekārtot savu dzīvi, tūdaļ seko kari, okupācijas, revolūcijas, kas visu pārvērš drupās un pīšļos. Pāri mums nākušas svešas varas, un vieni izvēlējās pretošanos, citi – pielāgošanās taktiku. Un vēl atradās visparastākie izdzimteņi, kuri labprātīgi devās kalpībā pie svešās varas, noliedzot savu tautu.Nenovīdība un skaudība latviešu sabiedrībā sevišķi uzplauka padomju okupācijas gados. Tā sauktajos ulmaņlaikos ikviens nekrietnelis savas dvēseles trumus centās pieklusināt, bet pietika ar krievu tanku parādīšanos 1940. gadā, lai visi patoloģiskie stukači steigtos apsūdzēt un apmelot jebkuru veiksminieku, kuram, izsakoties Imanta Ziedoņa vārdiem, galva kaut nedaudz pacēlās pāri krūmiem. Zinu gadījumu, kad sekmīgu saimnieku un bijušo kalpakieti neatkarīgi cits no cita čekistiem apsūdzēja pieci vīreļi. Kad pie Baltezera nošautā upura radiem vaicāju, kāpēc viņi neceļ gaismā neliešu vārdus, man atbildēja, ka nevienam no viņiem dzīve nav bijusi ne gara, ne veiksmīga.Visus pēdējās okupācijas gadus zeltin zēla sūdzmanības gars. Vieni rakstīja avīžu redakcijām, ka kaimiņš cūkas svilina ar lodlampu, citi puslīdz civilizētā kārtā par novēroto ziņoja partijas komitejām, bet paši glumākie kļuva par čekas ziņotājiem. Starp citu, visai aktīvi stučītāji bija mākslinieki un citi radošās inteliģences pārstāvji. Bija, teiksim, visiem zināmi divi dzejnieki, kuri profesionālā līmenī sadarbojās ar VDK. Viens no viņiem mira, nesasniedzis pusmūžu, bet otrs pēc šķiršanās no sievas kļūdas dēļ izdzēra etiķa esenci.Visu laiku un jo sevišķi mūsdienu maģistrālais jautājums ir par latviešu nācijas izdzīvošanu. Vislabvēlīgāko situāciju esam pieredzējuši gadsimta trīsdesmitajos gados, kad mūs neapdraudēja ne sveša vara, ne naidīgas minoritātes. Brežņevisma gados sākās visa veida latviskuma izpausmju apkarošana, kas nu jau citā variantā turpinās mūsdienās. Ironiski ir tas, ka, manuprāt, visprecīzāko nācijas definīciju ir devis Staļins (dīvainajā darbā par valodniecību). Bet nu jau esam tiktāl, ka nācijas vārdu vairāmies pieminēt, tā teikt, no “padomju tautas” taisnā ceļa līdz kosmopolītiskam juceklim.Manuprāt, īsti vietā atcerēties Vili Plūdoni: “Cel, latviet, galvu augstāku/ un mācies cienīt reiz pats sevi!”Cilvēki, kas agrāk slepus stučīja čekai, mūsdienās izmanto interneta iespējas izteikties anonīmi. Kopš avīzes rakstīja, ar kādiem komentāriem tika apveltīts cienījams arhibīskaps, kuram ģimenē gadījusies traģēdija, man nekādi argumenti nav vajadzīgi, jo ļautiņi noraksturojuši paši sevi. Un mani satrauc ne tikai pašas par sevi anonīmās ņirgas, bet gan ļaunuma radītās sekas. Saprotu, ka tie ir cilvēki, kuri “māņiem netic”, bet es varētu piesaukt desmitiem faktu, kad ļaunums galu galā atgriežas pie radītāja. Viens otrs burtiski sadeg savā miesā un garā, bet daudz traģiskāk, ka cieš ģimenes locekļi, visbiežāk bērni.Ja kāds bez jēgas un saprašanas citam novēl nāvi, tad ieteicu sagaidīt brīdi, kad pašam būs, piedodiet, pavisam sūdīgi. Tad nāksies atzīt, ka man bijusi taisnība.Dažādi nelaimes gadījumi cilvēkiem gadās katru dienu, ne vienmēr tur jāmeklē Dieva pirksts. Ko lai dara, ja, teiksim, aļņi vai arīdzan citi ragulopi tumsā mīl vazāties bez atstarotājiem. Labs, kas labi beidzas, tas kā brīdinājums turpmāk būt uzmanīgākam.Pavisam satraucoši ir tas, ja kāds patoloģisks stukačs uzsāk īstu karadarbību pret konkurentiem, kaut gala rezultātā cieš sabiedrība kopumā. Cilvēks gan saka, ka viņš grib kalpot latviešu tautai, tikai nezin kāpēc šī kalpošana izpaužas kā kaitniecība un ļaunuma eskalēšana.Sapratīsim, ka latviešu nācija ir indivīdu kopums. Jo niknāk apkarosim cits citu, jo vājāka kļūs nācijas dzīvības enerģija, jo vieglāk savus nodomus īstenot mūsu nedraugiem. Cienīsim un saudzēsim savus nedaudzos pasionārus, tāpat visus tos, kas kaut ko spēj darīt dzīves kvalitātes uzlabošanā.
