Smiltene ir maza, tāpēc dīvaini būtu, ja, dodoties ikdienas gaitās, nesatiktu kādu paziņu vai “Ziemeļlatvijas” lasītāju. Aizvien biežāk šādos brīžos pēc abpusējā sveiciena sejā smaida vietā redzams, cik patiesībā cilvēks ir rūpju un daudzreiz lieka stresa pārņemts. Protams, reizēm dzīvē tas ir neizbēgami, bet tam nebūt nevajadzētu kļūt par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Iemesls tam visam ir gaužām vienkāršs – vieglāk taču otram ir pateikt kaut ko sliktu, pārmest, uzbļaut, noķengāt, pazemot, tādējādi izliekot savu slikto enerģiju. Un tas ir tikai sākums. Nupat uzklausīju kādas sievietes stāstu par piedzīvoto viņas kā brīvprātīgās darbā. Viņa trūcīgajiem un maznodrošinātajiem izdala Eiropas Savienības finansētās pārtikas pakas, kas ik mēnesi tiek pasūtītas konkrētā (ierobežotā) daudzumā. Labu gribēdama, brīvprātīgā piezvanīja šāda statusa ģimenei un informēja, – kamēr pakas vēl ir un visas nav izņemtas, droši var doties pakaļ. Apritēja nedēļa, līdz ieradās ģimene. Ieraugot, ka citi trūcīgie jau pasteigušies un visas šim mēnesim paredzētās pakas jau izņēmtas, konkrētā persona uzskatīja, ka ir tiesīga celt traci un pārmest otram pēc sirds patikas, kaut arī brīvprātīgās nodomi bija vislabākie. Vairumam sirds vietā nav akmens, un manis uzklausītā sieviete notikušo pārdzīvo. Diemžēl tā notiek ar daudziem. Reizēm šķiet, ka mazāk sāpīgāks ir čūskas kodiens. Ja nespējam novērtēt otra darbu un centienus, tad labāk paklusējam un aiztaupām ciešanas. Uz pasaules pietiek nelaimīgu cilvēku.
