Šo svētdien, 17. novembrī, dzimšanas dienu savai pilsētai svinēs strencēnieši. Ir apritējuši 85 gadi, kopš Strenčiem piešķirtas pilsētas tiesības.
Jubileju Strenči sagaida laikā, kad pilsētas centrs atgādina lielu būvlaukumu. Šovasar tur turpinās gan tranzītielas rekonstrukcija, pēc kuras pilsētas galvenā satiksmes artērija (Valkas un Rīgas iela) tiks pie jauna asfalta seguma un ietvēm, gan arī attīstās ūdenssaimniecība – ūdensvada un kanalizācijas tīklu izbūve.“Tas nekas, ka pašreiz ielas ir grumbuļainas. Drīz būs skaistas,” spriež Rīgas ielas iedzīvotāja, 86 gadus vecā Anna Leite. Arī viņai šis gads ir īpašs. Annas kundze svētdien Strenču kultūras namā svētku pasākumā “Mana Latvija – mana pilsēta” saņems Strenču novada domes balvu nominācijā “Mūža ieguldījums”. “Kur es dzīvoju, viegli atrast,” tālruņa sarunā norādes “Ziemeļatvijai” sniedz A. Leite. “Ziniet māju, kur dzīvoja Ziemeļnieks? (dzejnieks Jānis Ziemeļnieks ; 1912. un 1913. gadā mācījās Strenču skolā, no 1914. gada strādāja par mācekli un vēlāk par fotogrāfu Strenču fotodarbnīcā – redakcijas piezīme).”Annas kundze īrē dzīvokli namā ielas otrā pusē un pa savu logu var vērot, kā būvdarbu laikā pārtop Rīgas iela.
Dzīvespriekam – labas domas Kaut arī Annas Leites dzimtā puse ir tagadējā Gulbenes novadā, Strenčus viņa pārliecinoši sauc par savu pilsētu, jo tajā dzīvo jau 63 gadus. Strenčos izauguši trīs pašas bērni Zinta, Aigars un Aldis, bet matemātikā un fizikā izskolotas trīs strencēniešu paaudzes. “Kaut brīžiem bija grūti, ļoti mīlu savu darbu. Ja man būtu jādzīvo otreiz, atkal strādātu par skolotāju,” atzīst A. Leite. Joprojām viņa ar mīlestību atceras gan tos skolēnus. kuri ar matemātiku bija uz “tu”, un ar tikpat lielu mīlestību – arī tos savus audzēkņus, kuri ar matemātiku bija uz “jūs”, bet mācībās parādīja lielu čaklumu un gribasspēku. Ja kādreiz kāds bijušais skolēns uzvaicājot, – “skolotāj, vai atceraties, cik grūti ar mani bija,” tad viņa atbildot noliedzoši, jo atmiņā patur tikai labās lietas.“Lai saglabātu dzīvesprieku, vajag domāt tikai labas domas un visu negatīvo bīdīt projām,” ikvienam iesaka Annas kundze.Strenču pilsētas jubilejā viņa novēl strencēniešiem būt savas pilsētas patriotiem, kuri ne tikai mīl savu pilsētu, bet arī darbojas tās izaugsmei.“Strenču skolai novēlu saglabāt to labo un skaisto, kas jau ir, bet neapstāties un pilnveidoties. Strenču pilsētai vēlu tikai augt un attīstīties. Pati mīļākā vieta atmiņās man ir vecā skola, kuras vairs nav, un Gaujmala, taču mīlu visus Strenčus un Strenču cilvēkus. Aizejot uz koncertiem, lepojos, cik skanīgi dzied koris un ansambļi, cik raits solis ir dejotājiem un cik skanīgi muzicē pūtēju orķestris,” priecājas A. Leite.Tagad viņas ikdiena vasarā saistās ar pašas mazdārziņu, kur izaugot viss, piemēram, kartupeļi, gurķi, tomāti, pupas, zirņi, sīpoli, ķiploki, bet ziemā – ar grāmatu un žurnālu lasīšanu, krustvārdu mīklu minēšanu un grāmatu lasīšanu. Un, protams, ir domas par savējiem – trijiem bērniem un viņu ģimenēm, tai skaitā astoņiem mazbērniem un trijiem mazmazbērniem. “Viņi visi man ir mīļi,” teic Anna Leite. Katram sava mīļvieta Strenču vidusskolas tagadējās 6. klases skolēnus, kuri tāpat kā citi skolasbiedri, palīdz vākt materiālus Strenču pilsētas 85. dzimšanas dienai veltītajai izstādei, A. Leite nav mācījusi. Taču pensionētajai skolotājai, tāpat kā citiem pilsētas iedzīvotājiem un viesiem, varētu būt interesanti redzēt, ko Strenču novada vidusskolas audzēkņi uzzinājuši par, Rīgas un Valkas ielas vēsturi, luterāņu baznīcu, skolu, veikaliem, dzelzceļu, mežrūpniecības saimniecību un citām Strenčiem nozīmīgām vietām, iestādēm un cilvēkiem.Pilsētas jaunajai paaudzei Strenčos ir arī pašiem savas mīļākās vietas. Estrāde, birzīte, Gauja, skolas laukums, laivu piestātne, cits aiz cita sauc 6. klases skolēni. “Protams, Strenči mums ir mīļi, mēs te esam auguši,” viņi uzsver un novēl Strenčiem būt tīrai, sakoptai, bagātai pilsētai, kurā ir daudz veikalu, skeitparks un BMX trase. Par godu Strenču pilsētas 85. dzimšanas dienai, šogad īpašāks būs Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas sarīkojums Strenču novadā.Dubultsvētki “Mana Latvija – mana pilsēta” notiks šo svētdien, 17. novembrī, Strenču kultūras namā. Jau no pulksten 17 kultūras nama mazajā zālē varēs aplūkot izstādi “Mēs esam un būsim”, kas veltīta pilsētas vēsturei un ievērojamiem novadniekiem. Izstādi ar interesantiem eksponātiem papildinās Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas muzejs, kura vadītāja Baiba Leite lielu darbu iegulda arī novada vēstures izpētē.Pulksten 19 kultūras namā sāksies svētku pasākums: svinīgie apsveikumi un Rīgas Doma kora skolas jauktā kora (diriģents Gints Ceplenieks) un solistu koncerts. Pēc tam no pulksten 22 svinības turpināsies ballē. Spēlēs grupa “Velves”. PAR STRENČIEMSenākās ziņas par Strenčiem atrastas 1695. gadā vācu kartogrāfa A. Ulriha zīmētajā krāsainās albumā “Landstras Brucken im Rigaschen Grensze”. Kartē atzīmēta barona Vrangeļa muižas robeža – “Strentz uppe”, “Strentz krug (krogs)” un zirgu pasts, kas atradās tagadējās Rīgas ielas malā, kā arī “Stakeln uppe” (Stakļupīte).Par nozīmīgu apdzīvotu vietu Strenči (Stakeln) sāka veidoties pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Pleskava (caur Valku) atklāšanas 1889. gadā un pēc tilta uzcelšanas pār Gauju (tilta būvdarbi pabeigti 1909. gada rudenī). Sākumā Strenči attīstījās kā mežrūpniecības centrs, kur apmetās mežstrādnieki un Gaujas plostnieki. 1895. gadā Strenči ieguva miesta tiesības. 1907. gadā te tika uzcelta un iesvētīta evaņģēliski luteriskā baznīca un atklāta tolaik Baltijā modernākā valsts psihiatriskā slimnīca. 1928. gadā Strenčiem piešķirtas pilsētas tiesības. 1938. gadā pilsēta ieguva savu ģerboni. Tā zilais fons simbolizē Gauju, četras horizontālās svītras – pa Gauju pludinātos kokus, bet dzeltenie rombi – dzelzceļu, kam bijusi liela nozīme pilsētas attīstībā. Trīsdesmito gadu beigās Strenči piedzīvoja savu uzplaukumu, bet 1944. gada septembrī vairāk nekā 60 ēkas tika nodedzinātas.Šobrīd Strenči ir viena no skaistākajām Vidzemes mazpilsētām ar vēsturiski veidojošos apbūvi un bagātām kultūras tradīcijām. Gaujas tuvums to padara par pievilcīgu vietu tūrismam un atpūtai. (No Strenču tūrisma informācijas centra apkopotajiem materiāliem)
Ko novēlat Strenčiem un tās iedzīvotājiem pilsētas jubilejā? Kuras vietas pilsētā ir sirdij vismiļākās, un ar ko pilsētā lepojaties?Alvils Dūdiņš, namdaris: – Priecē tas, ka Strenčos ir daudz aktīvu cilvēku. Novēlu, lai aktīvu, darboties gribošu strencēniešu būtu vēl vairāk, kuri paliktu novadā vai arī atgrieztos, ja ir aizbraukuši. Man mīļākā vieta Strenčos ir Gaujas mala, pastaigu vietas gar Gaujmalu, sākot no krācēm līdz tiltam un tālāk gar Mīlestības vēri. Pastaigāties gar Gaujas malu ir jauki. Citi tur skrien, nūjo vai brauc ar riteņiem. Lepojos ar procesu, kas šobrīd notiek Strenčos, – ceļu remontu. Skaisti izskatās jau pārbūvētais Valkas ielas posms. Solvita Tēberga, skolotāja, luterāņu draudzes priekšniece: – Ne velti mūsu valsts himna sākas ar vārdiem “Dievs, svētī Latviju”. Novēlu Strenču pilsētai, tās iedzīvotājiem, viesiem Dieva svētību un mīlestību. Galvenais ir svētība, mīlestība un cerība. Mīļākā vieta Strenčos ir baznīca, tās apkārtne un Gauja. Lepojos ar Strenču cilvēkiem, jo mēs cits citam esam bagātība.
Aleksandrs Jefimovs, ugunsdzēsēju posteņa vada komandiera vietnieks: – Novēlu Strenčiem labāku infrastruktūru un piesaistīt vairāk cilvēku tūrisma jomā. Strenči ir Gaujas plostnieku galvaspilsēta. Saistībā ar plostniecību vajadzētu attīstīt visas esošās iespējas un izveidot kādu jaunu. Mīļākā vieta Strenčos ir dzelzsbetona tilts pār Gauju. Lepojos ar pašu pilsētas atrašanās vietu. Strenči ir tranzpilsēta, kurai cauri brauc daudz cilvēku.
Valentīna Sveikate, ārsta palīdze: – Lai Strenču pilsēta ir tikapt skaista un attīstās, lai veidojas jauniešiem darba vietas, lai viņi paliktu Strenčos un nebrauktu projām. Mana mīļākā vieta Strenčos ir pie Gaujas. Lepojos ar jauno, skaisto kultūras namu un jau pārbūvēto Valkas ielu.
