Nesen Strenču vidusskolā saņēmu jauku dāvanu – skolēnu nopītu rokassprādzi Latvijas valsts karoga krāsās. Tādas rokassprādzītes vairāku klašu audzēkņi stundās pagatavojuši paši sev un, iespējams, tās nenoglabās mājās, bet šonedēļ nēsās ikdienā. Rokassprādzes vai pie apģērba piespraužamas lentītes mūsu valsts karoga krāsās ir mīļš žests par godu Latvijas valsts dzimšanas dienai, ko drīz svinēsim. 18. novembris ir arī laiks domāt tādas domas, kurām ikdienā nepievēršam uzmanību, piemēram, kas man ir Latvija un kas tai esmu es. Šo pirmdien, kad Latvijā svinēja Lāčplēša dienu, daudzviet, arī Smiltenē, cilvēki devās lāpu gājienā uz Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas vietām. Kapsētā sveces noliku pirms gājiena, bet vēlāk, skatoties uz lāpu izstaroto gaismu melnajā tumsā, neviļus atcerējos vārdus no Jura Kulakova un Māra Melgalva “Zaļās dziesmas”, ko savā repertuārā iekļāva “Pērkons” un dziedāja Ieva Akurātere: Krusa ir krusa,/Salna ir salna,/ Migla ir migla/ Pār visu līdz šim,/Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,/Tik mēs arī dzīvosim. Gaisma no manas vai Tavas sveces, manas vai Tavas lāpas; manas un Tavas domas nekad nebraukt projām no Latvijas un meklēt līdz pēdējai iespējai, kā dzīvot šeit, nevis svešumā; mana un Tava mīlestība pret Latviju, kas ir skaista ikvienā gadalaikā, arī novembra pelēkajā miglā, – tās ir ugunis, kas izgaismo mūsu zemi uz zemeslodes. Tik ilgi, cik, būs ugunis un sveču liesmas 11. novembrī un 18. novembrī, tik ilgi arī pastāvēs Latvija, jeb, precīzāk sakot, pastāvēs ideja par Latviju kā neatkarīgu valsti. Pat tad, ja realitāte diemžēl veidojas cita.
