Oktobra vidū, ierodoties uz autoceļa “Ziemeļu stīga” noasfaltētā posma “Vēveri – Kārķi” atklāšanu, daudzi bija pārsteigti, ieraugot četrus metrus garo torti, kas vizuāli atgādināja restaurēto ceļa posmu un simbolizēja tā atklāšanas lenti.
Kad man parādīja tās cepēju Silvu Miezi, atcerējos, ka biju jau viņu redzējis kā vienu no Valkas novada svētku vadītājām pavasarī Kārķos, kuros jauniete lieliski bija iejutusies čaklās bitītes lomā. Iespējams, ka to tik labi izdevās notēlot tādēļ, ka arī pašai Silvai raksturā ir bites enerģija un vēlme visur būt iekšā. Viņa ar dzīvesbiedru Jāni tikai šogad atgriezās dzimtenē no Īrijas, bet, kā atzīst pagasta lauku attīstības konsultante Sandra Pilskalne, ātri ir iejutusies pagasta aktivitātēs un aktīvi iesaistās ciemata sabiedriskajā dzīvē.
Ārzemēs atklāj jaunu hobijuSilva un Jānis atzīst, ka ārzemēs gūtā pieredze lieti noder dzīvē un nereti idejas tās uzlabošanā dzimušas tieši no piedzīvotā svešumā.Mūsu sarunā Silva neslēpj, ka Īrijā atklājusi vaļasprieku cept kūkas un gatavot dažādus kulinārijas našķus. Tādēļ ar prieku pieņēmusi priekšlikumu izcept jau pieminēto torti atjaunotā ceļa posma atklāšanas svinībām.Abi jaunieši vienmēr ir domājuši un centušies uzlabot savus dzīves apstākļus, tādēļ arī braukuši uz Īriju, jo bija piedzimusi meitiņa Gabriēla un vajadzēja nodrošināt pienācīgu dzīvi ģimenei. Tajā pašā laikā ir izmantotas visas izdevības, lai nodrošinātu sev normālu dzīvi tepat Latvijā. “Jānis Īrijā bija vēl pirms manis. Gadījās, ka viņš atbrauca uz Latviju brīvdienās un tad arī iepazināmies. Jānim vēl bija jādodas uz Īriju, bet viņš nolēma, ka atgriezīsies. Kad Jānis atkal atbrauca, abi pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā, jo tur bija izdevība dabūt darbu. Tad kļuva skaidrs, ka mums būs meita. Man Rīga nepatika. Nodomāju – ar bērnu es šajā pilsētā nepalikšu, un atgriezāmies Kārķos. Taču ar darbu un iztikšanu bija kā bija. Pēc vairākiem mēnešiem, pateicoties Jāņa draugiem un radiem ārzemēs, radās iespēja kārtējo reizi braukt strādāt uz Īriju, un tā 2009. gadā devāmies visi projām,” stāsta Silva.
Kad iedzīvojas, klājas labiĪrijā viņa bija bārmene krodziņā, kur strādāja kopā ar Jāņa māsu Taigu. Savukārt Jānis iekārtojās kādā firmā par strādnieku un veica bruģēšanas darbus. Abi neko sliktu par dzīvi Īrijā nevar teikt. “Nebija nekādas vainas. Ja ir atbalsta komanda, un mums tāda bija, tad klājas ļoti labi. Tieši 2009. gadā, kad aizbraucām, tur bija vislabāk. Īrijā atradās Jāņa māsa un brālis, viņi palīdzēja iedzīvoties. Pirmais gads bija grūtāks. Vajadzēja pierast pie turienes apstākļiem, pagāja arī laiks, kamēr vairs netraucēja valodas barjera, jo īriem ir diezgan īpatnēja angļu valoda,” atceras S. Mieze.Jānis uzskata, ka tagad aizbraukt uz Īriju un dabūt darbu ir daudz grūtāk. Īpaši tad, ja priekšā nav neviena paziņas. “Tiem, kuri jau agrāk tur bijuši un sevi labi parādījuši darbā, ir vieglāk to atkal dabūt. Sākumā nemaz tik daudz nevar nopelnīt. Tikai vēlāk, kad jau biju iestrādājies, varēju rēķināties, ka dienā nopelnīšu 100 eiro,” saka Jānis.
Ilgas pēc dzimtenes nerimstĪrijā ģimene nodzīvoja četrus gadus. “Pamazām daudzi sāka atgriezties mājās un mūsu kļuva aizvien mazāk. Beigās tajā vietā, kur bijām, no latviešiem palikām tikai mēs un Jāņa māsa. Viņa tur ir pa īstam iedzīvojusies un, šķiet, arī paliks Īrijā, bet mēs sākām justies vientuļi. Arvien vairāk uznāca vēlēšanās pēc draugiem, gribējās arī tuviniekus redzēt,” skaidro Silva. Viņa atzīst, ka vietējiem bijušas visādas balles un pasākumi. “Tomēr jāteic, ka mēs ar vīru neesam pārlieku lieli tusiņu cienītāji. Turklāt pēc draugiem īru vidū nemaz tā neilgojāmies. Ja vīra māsai Taigai bija brīvs laiks un viņa varēja pasēdēt pie Gabriēlas, mēs labāk aizgājām uz kādu kino izrādi,” saka Silva. Jānis atzīstas, ka visu laiku kaut kas viņu vilcis atpakaļ uz Latviju. “Tas ir kā kuram. Daži aizbrauc un jūtas ārzemēs labi, bet man visu laiku it kā kaut kā pietrūka. Materiāli mums klājās labi, bet tomēr visu laiku sirdi tirdīja vēlēšanās braukt mājās,” saka Jānis. Silva piebilst, ka jau aizbraucot bijusi nolēmusi atgriezties, kad Gabriēlai pienāks laiks iet bērnudārzā. Tā arī notika. Kad meita sasniedza četru gadu vecumu, ģimene atgriezās.
Redz, ka Latvijā sākusies rosībaIegūtās prasmes un pieredze noderēja, lai atrastu nodarbošanos tepat. Jānis kā pašnodarbinātais turpina veikt bruģēšanas darbus, bet Silva pagaidām darbojas kā mājsaimniece, aktīvi iesaistoties pagasta sabiedriskajā dzīvē. Jānis novērojis, ka Latvijā ir sākusies rosība, kas dod cerību, ka saimnieciskā dzīve attīstīsies. “Kad mēs aizbraucām, visur valdīja liels klusums, jo valsti bija aptvērusi krīze. Tagad daudzi ir sākuši domāt, ko darīt, un mēģina savas ieceres īstenot. Tā arī jābūt. Cik ilgi sēdēsi, rokas klēpī salicis. Ir jādomā, ko vari, un jāsāk rīkoties. Pēc mana redzējuma, tā tas arī pašlaik notiek,” uzskata J. Miezis. Pēc viņa domām, mūsdienās tikai ar pašiniciatīvu un savu izdomu laukos var kaut ko panākt. “Tikai atbraukt, piemēram, uz tiem pašiem Kārķiem un gaidīt, kad būs kāda darbavieta, kur iekārtoties darbā, tas, manuprāt, beigtos ar nulles variantu. Ir pašam jāizdomā, ko uzsākt un darīt. Tādēļ nenožēloju, ka biju Īrijā, jo tur esmu guvis lielu pieredzi. Tā man palīdzēja atrast savu ceļu. Ja es būtu visu laiku dzīvojis tikai uz vietas, iespējams, man šķistu, ka tā ir visur un tur neko nevar darīt. Taču nereti citur ir, no kā pamācīties,” skaidro Jānis.
Ātri iejūtas sabiedriskajā dzīvēSilva savukārt mājsaimnieces statusu izmanto, lai ar savu devumu papildinātu kultūras un sabiedrisko dzīvi pagastā. Viņa darbojas tautas nama ansamblī un teātra kolektīvā. “Pirmā mana debija notika novada svētkos, kur man, iejūtoties bitītes tēlā, bija jāvada pasākums ar trana tēlotāju Reini Kalniņu. Svētku rīkotāji, šķiet, redzēja, ka esmu atvērta un aša, tādēļ uzaicināja piedalīties pasākuma norisē, un es piekritu. Tad tautas nama vadītāja mani uzaicināja iesaistīties teātrī, bet, kad mani tur dzirdēja dziedam, piedāvāja to darīt arī ansamblī. Tā es tai pašdarbībā nokļuvu un nenožēloju. Mājās sēdēt arī nav prāta darbs. Sabiedrībā vieglāk aklimatizēties. Istabā nāktos domāt tikai par šņaukāšanos, jo laikapstākļi Īrijā un Latvijā ir diezgan atšķirīgi. Īrijā tie ir salīdzinoši vienādi, bet Latvijā kaprīzi un bieži mainās. Tādēļ jādarbojas, lai nejustu organismā ne visai patīkamās pārmaiņas, pielāgojoties citādam klimatam,” ar humoru saka Silva.
Audzēs avenes un vīngliemežusTagad pašdarbībā iesaistījies arī Jānis. Viņš ar Silvu ir iestājies tautisko deju kolektīvā “Spriņģi” Valkas pagasta saieta namā “Lugažu muiža”. “Redzēs, kā mums tur veiksies un vai varēsim tikt ar to galā. Pirmais mēģinājums ir noticis, bet Jānim tas brīvais laiks ir diezgan neparedzams. Dažreiz šķiet, ka to varēs iekārtot, bet tad uzreiz gadās kaut kur braukšana, un nekā,” stāsta Silva.Abi jaunieši ir pārliecināti, ka dzīve rit uz priekšu un uzlabojas. Jābūt tikai pašiem aktīviem. Tagad Miežu ģimene ir sākusi veidot savu saimniecību laukos. Zemes nav daudz, tādēļ jaunieši izvēlējušies netradicionālo lauksaimniecību un plāno audzēt vīngliemežus un avenes. Neviens cits jau to dzīvi neveidos un nevirzīs uz priekšu.
